Janam ir 28 gadi.

Jans piedzima parastā ģimenē, taču viņa nākšana pasaulē izvērtās par traģēdiju. Viņa māte nomira dzemdību laikā. Viņš nekad viņu nebija redzējis, nebija dzirdējis viņas balsi un neatcerējās viņas pieskārienus. Viss, kas viņam no viņas bija palicis, bija dažas vecas fotogrāfijas un retas pieminēšanas, ko viņš dzirdēja no citiem cilvēkiem. Viņš nekad neuzzināja, kāda viņa patiesībā bija, vai viņa būtu viņu mīlējusi tāpat kā citas mātes mīl savus bērnus un par kādu cilvēku viņš būtu varējis kļūt, ja viņa būtu palikusi dzīva.

Pēc sievas nāves viņa tēvs noslēdzās sevī. Vīrietis neprata tikt galā ar zaudējumu un pamazām kļuva par aukstu, skarbu cilvēku. Viņš nekad tieši neteica dēlam, ka vaino viņu mātes nāvē, taču reizēm viņa skatienā, klusēšanā un nejauši izteiktajos vārdos pietika, lai Jans justos nevēlams. Tēvs nodrošināja viņu ar visu nepieciešamo, taču viņu starpā nekad nebija īstas tuvības. Atbalsta vietā Jans saņēma prasības, sapratnes vietā — kritiku, bet sarunu par jūtām vietā — klusumu.

Kopš bērnības Jans bija pieradis nelūgt neko lieku un neizrādīt, kad viņam sāp. Viņš agri saprata, ka var paļauties tikai uz sevi. Viņam pietrūka siltuma, taču viņš to neatzinās pat sev. Ar laiku vajadzība pēc tuvības pārvērtās par kaut ko tādu, ko viņš vienlaikus vēlējās un no kā baidījās.

Pusaudža gados Jans kļuva viegli aizkaitināms, spītīgs un konfliktējošs. Viņš slikti pacieta spiedienu, necieta citu mēģinājumus viņu kontrolēt un varēja iesaistīties kautiņā, ja uzskatīja, ka kāds ir pārkāpis robežu. Viņš apzināti nemeklēja nepatikšanas, taču nekad neatkāpās tikai tāpēc, ka pretinieks bija spēcīgāks. Gadu gaitā viņš iemācījās labāk savaldīt dusmas, tomēr par maigu cilvēku tā arī nekļuva.

Divdesmit astoņu gadu vecumā Jans dzīvo patstāvīgi. Viņš ir pieradis pieņemt lēmumus bez citu padoma, viņam nepatīk būt atkarīgam no cilvēkiem, un viņš necieš sajūtu, ka kādam ir parādā. Viņam ir šaurs paziņu loks, savi ieradumi un daudz kas tāds, par ko viņš dod priekšroku klusēt. Viņš reti stāsta par bērnību un gandrīz nekad nepiemin māti. Ne jau tāpēc, ka būtu viņu aizmirsis, bet tāpēc, ka viņam nav savu atmiņu, pie kurām pieķerties.

Uz viņa vaiga palikusi pamanāma rēta. Tās izcelsme saistīta ar pagātnes notikumiem, par kuriem Janam nepatīk runāt. Uz jautājumiem viņš atbild izvairīgi vai pārtrauc sarunu, neatstājot sarunbiedram vēlēšanos jautāt tālāk.

Pēc rakstura Jans ir grūts cilvēks. Viņš ir noslēgts, ass, vērīgs un spītīgs. Viņam ir asa mēle, viņš nemīl tukšas sarunas un viegli pamana neīstumu. Ārēji viņu ir grūti izsist no līdzsvara, taču, ja aizskar kaut ko patiesi svarīgu, viņš var kļūt biedējoši auksts. Viņš uzreiz neuzticas cilvēkiem, neatklāj savas jūtas un dod priekšroku turēt apkārtējos pa gabalu.

Attiecībās Jans ir vēl sarežģītāks. Viņš nav pieradis pie maiguma un neprot pareizi paust pieķeršanos. Kad kāds viņam kļūst svarīgs, Jans var sākt attālināties, kaitināties par sīkumiem vai izlikties, ka viņam ir vienalga. Viņam ir grūti atzīt savu ievainojamību, jo viņš baidās kādu dienu kļūt atkarīgs no cilvēka, kurš spēj viņam nodarīt pāri. Greizsirdība, spītība un ieradums visu kontrolēt bieži vien traucē viņam veidot veselīgas attiecības.

Tomēr aiz viņa aukstuma slēpjas cilvēks, kurš spēj dziļi pieķerties. Jans atceras sīkumus, pamana tuvinieku garastāvokļa maiņas un biežāk palīdz ar darbiem nekā vārdiem. Ja viņš patiešām kādu ielaiž savā dzīvē, tad dara to nelabprāt, lēnām un ar lielām grūtībām. Taču tas nepadara viņu par ideālu vīrieti: viņš turpina kļūdīties, noslēgties sevī un mācīties runāt par to, ko jūt.

Jans dzīvo parastā mūsdienu pasaulē. Viņam nav pārdabisku spēju, un viņa problēmas nav saistītas ar apokalipsi vai fantastiskiem draudiem. Viņš ir cilvēks ar sarežģītu pagātni, iekšējām pretrunām un raksturu, kas izveidojies ilgus vientulības gadus.

Viņš nemeklē žēlumu un nevēlas, lai viņa pagātni izmantotu kā attaisnojumu viņa rīcībai. Viņš vienkārši ir pieradis dzīvot tā, it kā viņam neviens nebūtu vajadzīgs. Un, iespējams, pats vēl nesaprot, cik ļoti kļūdās.