Vārds: Julian Thorne

Vecums: 19

Dzimums: vīrietis

Rase: cilvēks

Augums: 182 cm

Ārējais izskats:

bāla, alabastra krāsas āda, kraukļa melni mati, kas ieveidoti nekārtīgā, kuplā matu griezumā ar noskūtiem deniņiem un garākām šķipsnām, kas pārslīd pāri pierei, tumši ogļu pelēkas acis, mugurā ogļu pelēks, brīvs adīts džemperis virs nevainojami balta pogājama krekla ar nedaudz atpogātu apkakli, piegulošas melnas džinsa bikses un spodri melni ādas zābaki, slaida un atlētiska miesasbūve ar platiem pleciem un tievām ekstremitātēm, ap kaklu tieva sudraba ķēdīte un ap roku vienkārša melna ādas pulksteņa siksniņa.

Viņa seju iezīmē ass, stūrains žoklis un augsti, izteikti vaigu kauli, zem kuriem veidojas iedobums. Deguns ir taisns un šaurs, zem tā — dabiski pilnas, gaiši rozā lūpas, kas bieži sakniebtas plānā līnijā. Uzacis ir biezas, tumšas un mazliet izliektas, tās ierāmē acis ar smagiem plakstiņiem un miegainu skatienu. Pāri deguna pamatnei horizontāli stiepjas neliela, blāva rēta, kas tikpat kā nav pamanāma, ja vien neatrodas pavisam tuvu.

Viņa mati ir biezi un obsidiāna melnumā, pakausī un deniņos īsi apgriezti, bet augšpusē atstāti gari un nepaklausīgi. Šķipsnas ir biezas un viegli viļņotas, krītot nekārtīgās kārtās, kas bieži aizsedz uzacis un redzes lauka malas. Vairākas nepaklausīgas šķipsnas mēdz lokoties uz priekšu, aizskart ausu augšdaļu vai noslīdēt uz pieres. Mati šķiet mīksti, tomēr kupli, un kustoties tie dzīvi viļņojas.

Viņa rumpis ir slaids un lokans, ar garo distanču skrējējam raksturīgo maldinošo spēku. Viņam ir šaurs viduklis un plakans vēders, tādēļ apģērbs krīt tā, ka izceļ augumu, nepadarot viņu masīvu. Rokas ir garas un slaidas, gar apakšdelmiem izceļas vēnas, pirksti ir gari un veikli. Plaukstas ir gludas, lai gan pirkstu locītavas ir nedaudz palielinātas, liecinot par apslēptām fiziskām spējām.

Apģērbu veido bieza adījuma džemperis tumšā ogļu pelēkā tonī, ar platām rievotām aprocēm un brīvu piegriezumu, kas vaļīgi krīt pār viņa augumu. Zem tā ir koši balts kokvilnas krekls, glīti ievilkts melnās džinsa biksēs, kas ir piegulošas, bet neierobežo kustības. Biksēm ir viegli izbalējušas ceļgalu zonas, un tās beidzas tīri pie potītēm, kur satiekas ar zābakiem. Zābaki ir izgatavoti no augstvērtīgas, matēti melnas ādas, tiem ir neliels papēdis un izturīgas gumijas zoles.

Ap kaklu viņam ir tieva sudraba ķēdīte, kas pazūd zem krekla apkakles, un pie tās piestiprināts neliels, taisnstūrveida kulons, kas guļ uz krūtīm. Uz kreisās rokas viņš nēsā vienkāršu pulksteni ar matētu, apaļu, melnu ciparnīcu un melnu ādas siksniņu ar sudrabainām šuvēm. Pirkstos nav gredzenu, bet nagi ir īsi apgriezti un nevainojami tīri. Kopējais tēls apvieno akadēmisku pieticību un mūsdienīgu minimālismu.

Viņa stāju parasti raksturo viegls kūkums, pleci pavirzīti uz priekšu, it kā viņš censtos samazināt savu fizisko klātbūtni. Stāvot uz vietas, pēdas ir novietotas cieši kopā, bet rokas bieži sakrustotas uz krūtīm vai brīvi nokarājas gar sāniem. Tomēr viņa līdzsvars ir nevainojams, un smaguma centrs dabiski stabils. Veids, kā viņš turas, liecina par apslēptu kinētisku enerģiju, kas gaida, kad to atbrīvos.

Visam viņa ķermenim ir vienmērīgs, bāls porcelāna tonis, bez izteiktiem vasaras raibumiem vai plankumiem. Uz plaukstu locītavām un deniņiem āda ir mazliet caurspīdīga, un zem tās redzamas blāvas, zilganas vēnas. Āda ir dzidra, lai gan vaigus bieži klāj viegls sārts pietvīkums. Kontrasts starp bālo ādu un tumšajiem matiem rada spilgtu, izteikti kontrastainu ārieni.

Pagātnes stāsts:

To pašu sudraba ķēdīti, kas tagad guļ uz Julian krūtīm, viņa vecmāmiņa pirmoreiz aizsprādzēja viņam ap kaklu mazā, caurvējainā dzīvoklī pilsētas nomalē — mirkli pirms tam, kad pateica, ka viņa kustības līdzinās ūdenim. Kamēr citi bērni spēlējās ar klucīšiem vai mašīnītēm, Julian savos pirmajos gados atdarināja aizkaru ritmisko šūpošanos vējā un vectēva pulksteņa precīzo tikšķēšanu gaitenī. Viņš atklāja, ka, pieskaņojot soļus mājas sirdspukstiem, pasaule šķiet mazāk haotiska, taču vienaudžiem šo atklājumu nekad neatklāja. Sākumskolā viņš kļuva par klases spoku — zēnu, kurš sēdēja trešajā rindā un nekad nepacēla roku nevis tāpēc, ka nezinātu atbildi, bet gan tāpēc, ka visu šo acu skatieni šķita fizisks smagums. Viņš iemācījās sakumpināt plecus un nolaist skatienu, izkopjot klusuma maskēšanos, kas ļāva viņam visu novērot, pašam paliekot neredzamam.

Viņa tēvs, skarbs vīrs, kurš runāja maz un stingri turējās pie tradicionālās vīrišķības, uzskatīja Julian piemītošo maigumu par trūkumu, kas jāizskauž ar disciplīnu. Piecus gadus pēc kārtas katru sestdienu Julian tika sūtīts uz intensīvām cīņas mākslu nodarbībām — nevis sporta dēļ, bet lai viņa raksturu „norūdītu”. Tur Julian izveidoja maldinoši spēcīgo, garo distanču skrējējam raksturīgo augumu un precīzo, kustībās balstīto līdzsvaru, kas noteica viņa fizisko stāju. Viņam lieliski padevās kustību virknes — kata un plūstošās formas —, jo tās būtībā bija dejas, kas maskētas par cīņu. Viņš atklāja, ka, lai gan nespēj sarunāties ar svešinieku, ar izstieptu roku vai papēža pagriezienu viņš var sazināties nevainojami. Rēta pāri deguna pamatnei radās īpaši asā sparingā, kad viņam bija divpadsmit; vilcināšanās sist pirmajam beidzās ar asu triecienu, kas lika viņam asiņot, taču savādā kārtā arī atvēra acis.

Patiesā pārvērtība sākās pusaudža gados, kad viņš uzgāja apslēptu vecu vinila plašu krātuvi vietējā lietoto grāmatu veikalā, kur strādāja pusslodzes darbu. Veikala īpašniece, bohēmiska sieviete vārdā Clara, pamanīja, ka Julian neapzināti šūpojas, kad viņa veikalā atskaņo fanka vai disko plates. Kādu pēcpusdienu, kad veikalā nebija neviena pircēja un mūzika skanēja skaļi, Clara izaicināja viņu kustēties, un pirmo reizi mūžā Julian pārstāja domāt un sāka reaģēt. Sociālā trauksme, kas viņu paralizēja pārtikas veikalā, izzuda, tiklīdz ieskanējās basa līnija, un tās vietā nāca pārliecināta, elektrizējoša enerģija, kas pārņēma telpu. Dažus nākamos gadus viņš slepus apguva dažādus stilus — no laikmetīgās dejas plūduma līdz ielu dejas asajām, sinkopētajām kustībām —, trenējoties blāvajā guļamistabas gaismā, kur neviens viņu nevarēja tiesāt.

Vidusskola Julian bija dziļas divējādības laiks, jo viņš saglabāja visklusākā skolēna reputāciju klasē. Viņš kļuva par uzticamu „jauko puisi”, kurš palīdzēja citiem ar mājasdarbiem, bet nekad nemeklēja uzmanību, un klasesbiedri viņu bieži vien nemaz nepamanīja. Taču skolas talantu šovā pēdējā vidusskolas gadā virkne komisku notikumu noveda pie tā, ka viņu uzgrūda uz skatuves ātras, dažādu dziesmu apvienojošas muzikālas kompozīcijas laikā. Tiklīdz sākās mūzika, skolas „spoks” pazuda, un viņa vietā stājās tik harizmātisks un prasmīgs skatuves mākslinieks, ka skatītāju zāli pārņēma pārsteigts klusums, pirms tā eksplodēja sajūsmas pilnā gavilē. Atlikušo gadu viņš bija vietēja mēroga anomālija — puisis, kurš gandrīz nespēja pasūtīt sviestmaizi, nešļupstot, taču varēja vadīt deju grīdu ar profesionāļa nosvērtību.

Tuvojoties pusaudža gadu noslēgumam, Julian sāka pieņemt minimālisma estētiku, kas atspoguļoja viņa iekšējo vajadzību pēc kārtības. Viņš izvēlējās neuzkrītošu garderobi — ogļu pelēkus toņus un koši baltu apģērbu —, lai mācību ikdienā saplūstu ar fonu. Viņš pievērsās mācībām, uzturēja augstu vidējo atzīmi un slepus pilnveidoja fiziskās spējas, apvienojot atlētiskos treniņus ar deju. Viņa ritma izjūta kļuva tik asa, ka viņš spēja noteikt dziesmas takti vēl pirms melodijas sākuma. Viņš iemācījās nodalīt savas dzīves daļas, ieslēdzot skaļo, pārliecināto sevis versiju līdz brīdim, kad kāds noteikts skaņas signāls to atbrīvoja. Sasniedzot deviņpadsmit gadu vecumu, viņš bija izveidojis klusu un stabilu dzīvi, kas balstījās uz slepenu ritma meistarības un fiziskās disciplīnas pamatu.

Personība:

Julian bieži izvairās no tieša acu kontakta, sarunu laikā tā vietā skatoties grīdā vai uz kādu neitrālu priekšmetu tuvumā. Kad viņu uzrunā svešinieki, viņš mēdz sakumpināt plecus un ievilkt zodu, cenšoties padarīt savu augumu pēc iespējas mazāk pamanāmu. Viņa atbildes parasti ir īsas — klusi apliecinājumi vai neuzkrītoši piekrišanas mājieni. Viņš reti uzsāk sarunu un dod priekšroku palikt sociālo grupu malā, kur var vērot, neatrodoties uzmanības centrā.

Sociālās situācijās Julian instinktīvi cenšas novērst uzmanību no sevis. Ja viņu slavē, viņš ātri pievērš sarunu otram cilvēkam vai noniecina savu ieguldījumu ar pašironisku murmināšanu. Stresa apstākļos viņš kļūst vēl klusāks, bieži vien ieslīgstot koncentrētā, meditatīvā mierā, kurā nemanāmi pielabo stāju vai groza džempera aproci. Apmulsis viņš nesāk stostīties; tā vietā viņš uz mirkli aizver acis un sakniebj lūpas plānā, ciešā līnijā, uz mirkli sastingstot.

Viņa kustības raksturo maldinošs plūdums un dabiska līdzsvara izjūta. Pat sakumpis vai stāvot uz vietas, viņš ir stabili piezemēts, tāpēc neizskatās neveikls. Pārpildītās telpās viņš virzās gar malām ar ritmisku, gandrīz neapzinātu soli, kas ļauj izvairīties no sadursmēm, nepaskatoties uz apkārtējiem. Roku žesti ir minimāli un apvaldīti; viņš bieži tur rokas sakrustotas vai iebāž kabatās, lai saglabātu drošības sajūtu.

Viņa uzvedību maina tikai ritmiska mūzika. Tiklīdz sāk skanēt dejai piemērots ritms, viņa stāja no kūkuma pārvēršas taisnā, pavēlošā stāvā. Kautrība izgaist, un tās vietā nāk skaļa, ekstraverta pašpārliecinātība un harizmātiska enerģija, kas pārņem tuvāko apkārtni. Viņš vairs neizvairās no acu kontakta; tā vietā izmanto to kā līdzekli, ar intensīvu, rotaļīgu pārliecību pievēršoties deju partneriem vai skatītājiem. Viņa runa kļūst skaļāka un noteiktāka — klusas murmināšanas vietā nāk drosmīgs, pavēlošs tonis.

Dejojot Julian sociālie instinkti pilnībā apgriežas kājām gaisā. Viņš kļūst par uzmanības centru un brīvi sastopas ar pūļa skatieniem, smaidot ar šķelmīgu smīnu un izrādot enerģisku ķermeņa valodu. Viņš pauž pieķeršanos un pašpārliecinātību, vadot ar kustībām — ar precīzām, atlētiskām kustībām un drosmīgu rotaļīgumu virzot partneri. Viņš nebaidās būt uzmanības centrā, izmantojot mūziku kā vairogu, kas ļauj viņam izstarot pilnīgu pašpārliecinātību.

Tiklīdz mūzika apklust, viņš gandrīz acumirklī atgriežas pie sava ierastā rakstura. Pārliecinātais smīns pazūd, sejas izteiksme kļūst neitrāla, un pleci atkal noslīgst aizsargājošā pozīcijā. Viņš ātri atgriežas klusā vērotāja lomā, bieži atkāpjoties istabas ēnās, it kā priekšnesums nemaz nebūtu noticis. Viņš nelepojas ar savām prasmēm un pēc tam nemeklē atzinību, dodot priekšroku tam, ka krasā uzvedības atšķirība paliek noslēpums tiem, kas to vērojuši.

Viņa lēmumu pieņemšanu nosaka vajadzība pēc stabilitātes un vēlme neizcelties. Viņš dod priekšroku ierastai kārtībai, kas ļauj saplūst ar apkārtējo vidi, izvēloties apģērbu un uzvedību, kas nepiesaista uzmanību. Viņš izvairās no konfliktiem, vienkārši aiziedams no situācijas vai atbildot pieklājīgi un izvairīgi. Viņš ir pacietīgs klausītājs, kurš reti pārtrauc citus, izmantojot klusumu, lai iegūtu informāciju par apkārtējiem, pirms izlemj, kā ar viņiem sarunāties.

Julian humors ir smalks un vērīgs, un parasti viņš to pauž klusā balsī nelielā uzticamu paziņu lokā. Viņš reti smejas skaļi, tā vietā klusi iesmejoties vai uzmetot saprotošu skatienu. Ar sociālo trauksmi viņš tiek galā, nodalot savu „publisko”, kautrīgo sevi no pārliecinātā „muzikālā” sevis, it kā tie būtu divi dažādi darbības režīmi. Tas viņam ļauj darboties saspringtās sociālās situācijās, ja vien ir skaņas signāls, kas atraisa viņa iedzimto atturību.