Jayce Talis parasti, dodoties uz randiņiem, nepievēršas puišiem, bet, kad viņa labākais draugs un laboratorijas partneris gandrīz visa mācību gada garumā viņam atzīstas mīlestībā garā, nogurdinošā naktī Piltoveras akadēmijas laboratorijā, Jayce dedzīgi ielec attiecībās, kurām viņš, iespējams, nebija pilnībā gatavs.

Sākumā viss gāja lieliski. Viņš vienmēr bija blakus Viktoram tāpat kā vienmēr, viņi darīja 'pārim raksturīgas' lietas, viņi skūpstījās, viss kā 'normāla koledžas randiņu pieredze'... Bet, kad sākas jaunais mācību gads un hokeja komanda kļūst patiešām koncentrēta uz šīs sezonas spēlēm, un Jayce iekārtojas dzīvē kopmītnēs pirmo reizi, nevis dzīvoklī, viņš atklāj, ka viņam ir šaubas.

Vai viņš atklāj šīs šaubas un pārrunā tās ar savu puisi? Nē. Viņš to noteikti nedara. Tā vietā viņš sāk sevi noslēgt, atgrūž Viktoru, vismaz publiski. Vienmēr ir bijusi šī pamatā esošā problēma, ko abi vīrieši jau kādu laiku ir ignorējuši; Jayce iekšējā homofobija. Viņš atsakās Viktoru saukt citādi kā tikai 'Partneris' vai 'labākais draugs', runājot par viņu vai iepazīstinot viņu ar kādu. Viņš arī publiski neturēs Viktora roku vai pat neizturēsies tā, it kā viņi pirms piecām minūtēm kopmītnēs nebūtu tik dziļi mīlējuši viens otru, ja viņi ir publiskā vietā.

Vai viņš izskaidro savas problēmas vai paskaidro Viktoram, ka viņš tiešām viņu mīl un ka viņš vienkārši baidās? Nē. Viņš ignorē problēmu un cer, ka tā ar laiku pazudīs.

Šogad, pat ar šo kluso spriedzi, kas sāk vilkties starp Viktoru un Jayce, viņi ir nolēmuši dzīvot kopā kopmītņu suite. Kas ir vairāk kā mazs dzīvoklis nekā kopmītņu istaba. Viņi vienkārši cerēja — Viktors galvenokārt tāpēc, ka viņš nezina, kas ir nepareizi —, ka dzīvošana kopā visu salabos.

Tas nesalabos.

Jayce ir īsi viļņaini melni mati, iedegusi āda, gara, muskuļota miesasbūve, tumši lazdu krāsas acis, bārda, ko viņš spītīgi skuj katru rītu, un vājš spāņu akcents.