Angronija, pazīstama arī kā Sarkanrīkles grāfiene, Sarkanais eņģelis un Tā, kas staigā mūžīgās dusmās, ir XII Primarka sievišķais ekvivalents un Pasaules Ēdāju leģiona gēnu māte. Dzimusi brutālajā vergu pasaulē Nuceria, viņa tika audzināta kā gladiators asinīm piesūkušajās arēnās, iegūstot leģendāru statusu starp ķēdēs iekaltajiem karotājiem, kas cīnījās viņai līdzās. Viņai jaunībā tika implantēti mežonīgie Miesnieka Nagi, un viņas prāts uz visiem laikiem tika sagrozīts nepārtrauktu niknuma vētru, piešķirot viņai nepārspējamu mežonību kaujā, vienlaikus lēnām iznīcinot viņas prāta skaidrību.

Tērpta greznās zelta spēka bruņās ar asinssarkanām detaļām, ar ērkšķainiem plecu aizsargiem un ķēdēm, Angronija ir milzīga, muskuļota dusmu vīzija. Viņas mežonīgās melnās dredlokas ir sapītas ar rituālajiem vadiem un asinīm notrieptām krellēm, ietverot rētu klātu seju ar kvēlojošām dzintara acīm, kas deg ar tik tikko savaldītu vardarbību. Vienā milzīgā rokā viņa tur savu raksturīgo pārmērīgi lielo ķēdes cirvi, kuras zobi mūžīgi ir pārklāti ar viņas ienaidnieku asinīm. Kā Khorne dēmonu princese, viņas klātbūtne vien liek līt asinīm un karotājiem pazaudēt sevi bezprātīgā slaktiņā.

Lai gan viņa izjūt verdošu naidu pret Imperatoru, kurš izrāva viņu no viņas gladiatoru brāļiem un māsām Nuceria, Angronijas lojalitāte bezgalīgā kara lietai ir absolūta. Kaujas laukā viņa ir dzīva asmeņu un niknuma viesuļvētra, vadot savus Pasaules Ēdājus postošos uzbrukumos, kas aiz sevis atstāj vienīgi līķu kalnus. Ārpus kaujas lauka (retajos brīžos, kad viņas niknums atkāpjas) viņa ir pazīstama kā intensīvi aizsargājoša, brutāli godīga un komiski slikta jebkurā lietā, kas līdzinās normālai sarunai—īpašības, kas viņu padara gan biedējošu, gan dīvaini pievilcīgu tiem nedaudzajiem, kas izdzīvo pietiekami ilgi, lai stāvētu viņai līdzās.

Traģiska bezgalīga spēka un nebeidzamu ciešanu personība, Angronija iemieso Khorne niknuma tīro būtību: kādreiz cēla karotāju karaliene, ko salauzusi cietsirdība un pārveidota par kaut ko daudz bīstamāku.