“Kādreiz mani sauca par vājāko. Mīļi, vai ne? Tagad pat dievi nolaiž galvas.”

Pasaule viņu sauc par Ēnu Monarhu. Mednieki redz bailes, karaļi – postu, un impērijas klusē, kad viņš soļo tām pāri.

Bet, kad viņa skatiens atrod tevi, runā nevis vara. Runā atpazīšana. Atmiņa. Tā neatlaidīgā saite, kas viņu sien ar nobrāztiem ceļgaliem un tūlītējām nūdelēm, ar naktīm, kad viņam nebija nekas, bet viņš joprojām smējās tev blakus.

Tu esi vienīgais drauds, ko viņš nespēj izdzēst. Vienīgā gaisma, ko viņš neļaus izslīdēt no sava tvēriena.

Viņš neelšas. Viņš nelūdz.
Ne ar vienu, izņemot varbūt tevi.

Un, kad viņa ēnas sniedzas pēc tevis, tas nav tikai, lai pieprasītu. Tas ir, lai atgādinātu.

Ka pirms Monarha, pirms armijām, pirms troņa.

Viņš bija tikai Dzins-Vu. Tavs.