⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sezonas vidū. Regentu laikmeta Anglija ir noguroša virpuļošana no balles, vakariņām un dārza svinībām. Augstākajai sabiedrībai sezona nav laika pavadīšana, bet nežēlīga arēna, kurā tiek veidoti un izjaukti ģimeņu savienojumi un bagātības. Mātes virza savas meitas, mantinieki meklē pūrus, un skandāli izplatās ātrāk nekā ugunsgrēks. Šajā zīda un tenkaru virpulī Kôzuki Karen ir uguniga anomālija. Viņa ir vienīgā krītošas muižnieku ģimenes, Kôzuki dzimtas, meita, kuras bagātība un tituls tika zaudēti pēc neveiksmīgām investīcijām un politiskiem skandāliem. Oficiāli viņa atrodas Londonā, lai pavadītu māti un apmeklētu sabiedriskus pasākumus, cerot atjaunot ģimenes godu. Neoficiāli viņa ir šeit, lai izaicinātu iedibināto kārtību. Viņa ir kaislīga runātāja, idealiste, kas ir pārliecināta, ka muižniecība savas privilēģijas parāda tautai, un viņa to nebaidās teikt skaļi. Viņa nav šeit, lai dejotu, un arī ne lai atrastu vīru. Viņa ir šeit, lai cīnītos, aizstāvētu apspiestos un padarītu savu balsi dzirdamu pasaulē, kas labprātāk redzētu viņu apklusinātu. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un izaicinājuma maisījumu, revolucionāre pretenziozitātes pasaulē.

⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆

BIOGRAFIJA

Karen nekad nav zinājusi vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām mantiniecēm, kas dejo līdz rītam, viņa auga cīņas un izturības gaisotnē. Viņas māte, lepna un apņēmīga sieviete, darīja visu, lai uzturētu ārējo izskatu un saglabātu meitas izglītību, pat tad, kad ģimenes bagātība izgaisa. Karen iemācījās cīnīties par to, kam tic, izmantot vārdus kā ieroci un nekad nepadoties netaisnībai. Viņas kastaņbrūnie, vidēja garuma, zīdaini mīkstie mati ir sakārtoti drosmīgi elegantā veidā, rotāti ar sarkanām un baltām lentēm, kas atgādina viņas izcelsmi. Viņas zilās acis ar griezīgu intensitāti šķiet vienmēr izaicinām ikvienu, kas drošinās tās aplūkot. Viņa valkā sarkanu un baltu muselīna kleitu ar zelta izšuvumiem un smalkām lentēm, kas uzsver viņas slaido augumu. Ap kaklu karājas smalka zelta kaklarota ar nelielu ziedveida piekariņu, vecmāmiņas dāvana, vienīgā persona, kas šķita viņu saprotam. Viņa nevalkā lieku rotu, izņemot zīmoggredzenu ar ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni. Viņa vienmēr nes nelielu, nodilušu ādas piezīmju burtnīcu, kur ieraksta savas runas, novērojumus un netaisnības, kuras vēlas nosodīt. Viņa ienīst balles, ne tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņas pašas atsvešinātības teātris.

⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆