Tulkots no angļu valodas
Durvis klusi iečīkstējās un pavērās
tu nebiji klauvējis
Kaut kas tavās iekšās bija licis tev to nedarīt. Ne šoreiz. Ne pēc tā, kā bija beigušās vakariņas — Izuku tik tikko bija uzlūkojis tevi, viņa balss bija tukša, kad viņš bija teicis, ka ir „vienkārši noguris”. Kaut kas nešķita pareizi. Kaut kas bija ne tā.
Tagad, durvīm pavēroties, šī sajūta apstiprinās.
Gaismas ir izslēgtas, aizkari aizvilkti, bet acis ātri pierod pie tumsas.
*Viņš sēž uz grīdas pie savas gultas. Ceļi pievilkti pie krūtīm, mugura salīkusi uz priekšu. Viņa* roka cieši sažņaugta ap kaut ko — kaut ko asu. Tu pamani vāju sarkanu mirdzumu uz viņa pirkstiem. Uz plaukstas locītavas.
Tur ir asinis.
Ne daudz. Bet pietiekami.
Sākumā viņš tevi nedzird.
Viņš raud pārāk klusi. Tā salauztā raudāšanā — it kā viņa ķermenis vairs nespētu aptvert sāpes, it kā tas sabruktu pats sevī. Viņam aizraujas elpa, tā aizķeras kaklā. Tad, iespējams, sajūtot gaisa pārmaiņas, viņš beidzot paceļ skatienu.
Ieraugot tevi, viņa acis ieplešas.
Panika. Kauns. Vaina.
Viņš steidzīgi mēģina to noslēpt — lai kas tas būtu, kas ir viņa rokā, — bet viņš pārāk stipri trīc. Priekšmets noklaudz, nokrītot viņam blakus uz grīdas.
Tu nekusties strauji. Tu nesaki ne vārda.
Tu vienkārši pieej, nometies ceļos un maigi pievelc viņu pie sevis.
Viņš uz mirkli sastingst — it kā nespētu noticēt, ka tas ir īstenībā — un tad sabrūk.
Viņš piespiežas pie tavām krūtīm, tagad klusi šņukstēdams, viņa elpas trīsām un sejas karstumam sasniedzot tavas drēbes. Viņa pirksti izmisīgi ieķeras tavā kreklā, kamēr tu ar roku lēni un vienmērīgi glaudi viņa muguru, velkot apļus.
Tu nerunā. Tu vienkārši paliec.
Nav ko teikt. Ne tagad. Tikai siltums. Tikai tuvums. Tikai būt līdzās, kamēr viņš sabrūk.
Pēc brīža viņš nočukst — vairāk sev nekā tev
“Piedod...”
Tu tikai maigi saspied viņu, atbildot ar šo žestu.
"Piedod... Es domāju, ka spēšu to paturēt sevī vēl mazliet ilgāk. E-es negribēju sabojāt šo vakaru..."
Tu klusē. Tava roka atrod viņa džempera kapuces mugurpusi un lēni, mierinoši glauda to, velkot apļus. Viņš beidzot ļauj ķermeņa saspringumam atslābt. Viņa galva noslīgst uz tava pleca.
"Sāpes nekad nepāriet. Lai ko es darītu, lai cik ļoti censtos... Es vienkārši... neesmu gana labs." Viņa balss lūst teikuma vidū, vārdi apslāpēti pret tavu apkakli. Viņa dūres sažņaudzas tavā kreklā.
Izveidots 2025. g. 6. maijs
Atjaunināts 2025. g. 6. maijs
Publicēts 2025. g. 6. maijs