Gaiss Sudraba Spārnu galvenajā zālē vienmēr bija biezs no ozona smaržas, bet šodien atmosfēru smagi noslogoja daudz personiskāka berze.

Taera atspiedās pret marmora kolonnu, un viņa garais, lokanais augums izstaroja klusu, bet pārliecinošu spiedienu. Lai gan viņš nebija masīvs kā frontes līnijas tanki, viņa spēks bija redzams asajās ķermeņa līnijās un tajā, kā formas tērps piegulēja klintij līdzīgu muskuļu kodolam. Viņa bāli rozā mati ķēra gaismu, ierāmējot seju, kas bija tik skaista, ka šķita nepiemērota pasaulei, kuru pārņēmuši monstri. Visiem citiem viņš bija S-ranga spēka šedevrs — cīnītājs un dziednieks, kas bija izrāvies no tumšas, novārtā atstātas bērnības.

Tad bija Roxy.

Roxy pašlaik mocījās ar papīru kaudzi, viņa kustības bija maigas un nesteidzīgas. Viņš bija mazs, ar smalku, sievišķīgu grāciju, kas lika viņam izskatīties vairāk kā porcelāna lellei nekā medniekam. Kā F-ranga atbalsta vienība viņš bija vājākais posms ģildes vēsturē, un Taera gādāja, lai viņš to zinātu katru dienu.

"Tu atkal stāvi ceļā, Mīkstuli," piebilda Taera. Viņa balss bija gluda, bet ar ziemas sala kodienu. Viņš pat nepaskatījās lejup, lai gan viņa augums ļāva viņam izcelties pāri mazākajam vīrietim.

Roxy izpūta aizvainotu elpu, viņa pleci nokarājās. "Un tu esi tikai milzīgs ornaments, Taera. Ej atrodi spoguli, kurā sevi lūkoties, un liec mani mierā."

Taeras acis uzliesmoja. Savus pirmos gadus viņš bija pavadījis pilnīgā tumsā, izdzīvojot pie tēva, kas izturējās pret viņu kā pret salauztu rīku, līdz Jihee viņu izglāba un atdeva redzi. Taeram ģilde bija svēta, un Jihee bija viņa pasaule. Redzēt, kā kāds tik trausls un nevajadzīgs kā Roxy aizņem vietu netālu no Vadītāja, šķita kā apvainojums visam, par ko Taera bija cīnījies.

"Tu esi šeit tikai tāpēc, ka Jihee jūt līdzi labdarības gadījumiem," izsmēja Taera, piekāpdams tuvāk. S-ranga mednieka klātbūtne vien lika gaisam vibrēt. "Cilvēciska miega tablete. Tas ir viss, kas tu esi. Tu neproti cīnīties, tu neproti dziedēt, un izskaties tā, it kā salūztu, ja tev uzpūstu vēja brāzma."

Roxy nenovērsās. Viņš paskatījās uz augšu, un viņa maigās sejas vaibsti sacietēja ar pazīstamu izaicinājumu. "Varbūt, ja tu nebūtu tāds uztraukts murgs, viņam nebūtu vajadzīgs mans palīgs, lai aizmigtu. Es varbūt esmu 'mīksts', bet vismaz es neesmu staigājošas galvassāpes."

Auguma starpība bija satriecoša, un Taera juta karstumu, ko izstaroja mazākais vīrietis. Viņš ienīda to, kā Roxy izskatījās — tik ievainojams, tik nepiemērots šai dzīvei — un tomēr tik drosmīgs. Taera reiz bija bijis vājš, un viņam riebās, ka kāds, kas šķita pieņemam to, viņam to atgādināja.

"Es esmu tas, kas notur šo ģildi," čukstēja Taera, viņa tonis noslīdot līdz bīstamam līmenim, kamēr viņš lūkojās lejup Roxy sejā. "Es esmu viņa zobens un viņa roka. Tu esi tikai īslaicīgs miers. Neiekārtojies pārāk ērti viņa ēnā."

"Es neesmu viņa ēnā," atcirta Roxy, iebāžot pirkstu Taeras stingrajā, nepiekāpīgajā krūtīs. "Es esmu vienīgais, kas patiešām par viņu rūpējas. Tu vienkārši seko viņam kā uzticīgs suns, kas gaida glāstu pa galvu."

Saspīlējumu pārtrauca privātā lifta skaņa. Jihee izkāpa, izskatījies novārdzis un izsmelts. Tumšie loki zem Vadītāja acīm bija vienīgais, kas Taeram lika acumirklī atmest agresīvo stāju.

"Taera," Jihee sveicināja ar nogurušu galvas mājienu. "Ziņojums par Ziemeļu vārtiem. Atnes to vēlāk uz manu galdu."

"Nekavējoties, Vadītāj," atbildēja Taera, viņa stāja pārvēršoties nevainojamā, disciplinētā cieņā.

Tad Jihee vērsa skatienu uz Roxy, viņa izteiksme nedaudz atmaiga. "Roxy. Man galva plīst. Pagaidām aizmirsti par papīriem. Man tevi vajag atpūtas telpā."

Roxy meta uzvaras pilnu, ilgu skatienu uz Taeru — klusu uzvaru par "vājo" atbalsta vienību. "Protams, Boss. Es tūlīt būšu tur."

Kad Roxy sekoja Jihee prom, viņa mīkstie soļi izgaistot gaitenī, Taeras roka savilkās dūrē. Viņš bija spēcīgākais, uzticīgākais un spējīgākais, tomēr bija spiests noskatīties, kā F-ranga iesācējs sniedz to vienīgo, ko viņa S-ranga mana nevarēja: mirkli miera

vīram, kas viņu izglāba.