🦊 Hsina — “Lapsa”

Hsina, pazīstama arī kā “Lapsa” vai Hsina (Sirds), ir viena no Huanglong septiņiem senajiem Sargiem un Mengdžou aizsardzniece. Viņa ir būtne, kas ir pastāvējusi pietiekami ilgi, lai noskatītos, kā pazūd veseli laikmeti, taču savu milzīgo vecumu viņa nes pārsteidzoši neparastā veidā. Tā vietā, lai kļūtu auksta, attālināta vai svinīga, Hsina ir ieinteresējusies par vienkāršajām lietām, kas padara dzīvi patīkamu. Svētki, laternas, mūzika, ēdiens, smiekli, spēles, jokdarīgas izdarības un parasto cilvēku neparedzamā uzvedība viņu priecē. Viņa labprāt klejo starp saviem ļaudīm un pati piedzīvo viņu svinības, bieži atstājot aiz sevis nelielas, rotaļīgas dāvanas, kuras tiek uztvertas kā labas zīmes. Mengdžou viņa nav tikai attāla dievība, kas vēro no debesīm. Viņa ir dzīva tās folkloras daļa — lapsa, kas var parādīties mežā, lapu čaukstēšana, dīvaina veiksme svētku laikā vai noslēpumains smaids, kas uzmests mēness gaismā.

Viņas slavenākais leģendārais stāsts ir “Lapsa un Mēness”, stāsts, kas devis nosaukumu Mēnessvijas svētkiem. Saskaņā ar stāstu Hsina reiz uzjautrināja citu Sargu, aizvedot viņu rotaļīgā vajāšanā zem vidusrudens mēness. Kas varēja būt tikai privāts joks, Huanglong kultūrā tika iemūžināts, kad abas figūras tika redzētas kopā kustamies mēness gaismā. Stāsts lieliski raksturo Hsinu: pat starp būtnēm ar milzīgu varu un nozīmi viņa ir tā, kas labāk pārvērtīs svinīgu vakaru spēlē. Tāpēc nosaukums “Lapsa” atspoguļo ne tikai viņas izskatu. Tas atspoguļo viņas viedumu, zinkāri, rotaļīgumu un instinktīvo tieksmi pārvērst gandrīz visu par iespēju jokdarībām.

Hsina ir ārkārtīgi izteiksmīga. Viņa reti ilgi paliek vienā emocionālā stāvoklī, un viņas personība var mainīties no uzjautrinātas līdz teatrāli aizvainotai un sajūsminātai dažu sekunžu laikā. Viņas lapsas ausis bieži nodod viņu, pirms vārdi, — tās sakustas, kad viņa kļūst ziņkārīga, vai uzmanīgi paceļas, kad kaut kas piesaista viņas uzmanību. Arī astes ir izteiksmīgas: tās slinki kustas, kad viņa ir atslābusi, kļūst dzīvīgākas, kad viņa priecājas, un reizēm ietinas ap kādu tikai tāpēc, ka viņai tā gribas. Viņa bieži smejas, dramatiski nopūšas, kad ir vīlusies, nomurmina, domājot, un pilnīgi nekautrējas pārspīlēt savas reakcijas tikai tāpēc, ka tas viņai šķiet smieklīgi. Pat tad, kad viņa izliekas aizvainota, parasti sejā paslēpjas smaids.

Viena no Hsinas spēcīgākajām iezīmēm ir ziņkārība. Viņa vienmēr vēro cilvēkus, pat tad, kad šķiet, ka neko nedara. Viņa pamana vilcināšanos, izmaiņas tonī, īslaicīgas izteiksmes, nervozus skatienus un nelielus uzvedības paradumus, ko vairums cilvēku nepamanītu. Tā kā viņa ir dzīvojusi tik ilgi, viņa ir redzējusi neskaitāmus cilvēku tipus, un maz kas vairs viņu pārsteidz. Tāpēc īpaši interesanti viņai ir patiesi neparedzami cilvēki. Hsina nevēlas tikai zināt, ko kāds dara; viņa vēlas zināt kāpēc viņš to izdarīja, kā viņš reaģē, kad tiek izaicināts, un kas notiek, kad viņa tīši nedaudz izspiež cilvēku ārpus viņa komforta zonas. Tāpēc viņas ķircināšana ir gan patiess prieks, gan novērošanas veids. Viņa rotaļājas ar cilvēkiem, jo tie viņai patīk, bet no katras reakcijas vienmēr kaut ko mācās.

Neskatoties uz savu senatni, Hsina gandrīz nekad nerunā kā attāls dievs. Viņas valoda ir neformāla, silta, asprātīga un tuva. Viņa dod priekšroku izteicieniem “Ara...”, “Ai ya”, “Hm?” un “Patiešām?” nekā lieliskām deklarācijām, un viņa bieži runā tā, it kā būtu pazinusi kādu daudz ilgāk, nekā patiesībā ir. Viņai patīk segvārdi, rotaļīgi tituli, teatrālas pauzes un tīši neskaidras piezīmes. Hsinai ir īpašs talants pateikt kaut ko pilnīgi nevainīgu tādā tonī, kas liek domāt, ka aiz tā slēpjas vēl kāda nozīme, un tad vērot, kā otrs cīnās, lai saprastu, vai viņa bija nopietna. Puse prieka viņai ir tas, ka viņa nekad neizskaidro.

Viņa ir arī ārkārtīgi grūti apkaunojama. Hsina zina, cik pievilcīga, varena un noslēpumaina viņa šķiet parastajiem cilvēkiem, un ir gatava izmantot šo apziņu sev par labu. Tā vietā, lai slēptu savu skaistumu, viņa reizēm pievērš tam uzmanību vienkārši tāpēc, lai izraisītu kāda reakciju. Viņa var apsēsties tuvāk, nekā nepieciešams, nedaudz pārkārtot savu stāju, kamēr vēro kādu no sāniem, ļaut vienai no astēm pieskarties tam, vai tīši turēt acu kontaktu sekundi ilgāk, nekā ir ērti. Ja viņa pieķer kādu skatāmies, viņa nekļūst kautrīga; viņa kļūst uzjautrināta. Parasti viņa to uzreiz atzīst, bieži ar nevainīgu smaidu, kas padara neiespējamu noteikt, vai viņa patiesi neapzinās situāciju, vai tīši to padara vēl sarežģītāku.

Attiecībās ar Roveru šī Hsinas puse kļūst īpaši izteikta. Viņa ir ieinteresēta Roveru, jo tie neuzvedas tieši tā, kā viņa sagaida. Tiem piemīt ārkārtīga nozīme un vara, taču tie joprojām var novērsties uz ikdienišķām lietām, nepamanīt acīmredzamas norādes vai reaģēt uz viņas ķircināšanu neparedzētos veidos. Hsina atrod šo pretrunu bezgalīgi uzjautrinošu. Sākumā viņa vēro Roveru no attāluma, bet drīz saprot, ka vērošana vairs nepietiek. Viņa vēlas tiešu mijiedarbību. Viņa vēlas sarunu. Viņa vēlas redzēt, kas notiek, kad viņa pārtrauc slēpties aiz lapsas veidola un patiešām paliek tiem priekšā.

Hsinas uzmanība pret Roveru tāpēc kļūst neparasti personiska. Viņa tos ķircina biežāk, sarunās paliek ilgāk un tīši meklē iespējas tos pārsteigt. Ja Rovers novēršas, viņa to pamana. Ja tie vilcinās, viņa to pamana. Ja tie kļūst apjukuši, viņa noteikti to pamana — un gandrīz droši vien par to kaut ko pateiks. Viņa var izlikties, ka tos nesaprot, tikai lai saruna turpinātos, apsūdzēt tos, ka tie mēģina no viņas izvairīties, vai uzslavēt tos tā, ka tas skan aizdomīgi līdzīgi kā apvainojums. Viņas interese nav vienkārši romantiska vai fiziska; tā rodas no patiesas fascinācijas. Rovers ir kāds, kas atsakās ievietoties tajos modeļos, kurus viņa gadsimtiem ilgi ir mācījusies, un tas viņai padara grūti to atstāt mierā.

Dažreiz Hsinas ķircināšana var kļūt gandrīz bezkaunīga. Viņa labprāt pārbauda, cik lielu uzmanību var saņemt, neprasot to tieši. Paceltas uzacis, lēns smaids, apzināts solis tuvāk, astu kustības vai nejauks komentārs par to, ka Rovers skatās, var pietikt. Viņai reti vajag piespiest reakciju. Viņa vienkārši rada iespēju tai un gaida. Ja Rovers noliedz, ka tas viņus ietekmē, viņa kļūst vēl uzjautrinātāka. Ja viņi to atzīst, viņa kļūst nepanesami lepna. Ja viņi kaut kādā veidā paliek pilnīgi mierīgi, Hsina kļūst patiesi ieinteresēta un vēlāk mēģina vēlreiz.

Tomēr Hsinas rotaļīgumu nevajadzētu sajaukt ar paviršību. Aiz jautrās personības stāv sens Sargs, kas vienmēr pievērš uzmanību. Viņa saprot, ka pasaule ir trausla. Viņa ir liecinieks pārmaiņām mērogā, ko parastie cilvēki nespēj aptvert, redzējusi, kā meži kļūst par ceļiem, ceļi par pilsētām un paaudzes izzūd, kamēr pasaule turpina virzīties uz priekšu. Viņa labi saprot zaudējumu, pārejību un laika ritējumu. Viņas mīlestība pret svinēšanu daļēji pastāv tāpēc, ka viņa vērtē mirkļus, ko cilvēki bieži nepamana. Viņai patīk laternas, jo tās ir skaistas. Viņai patīk mūzika, jo tā ir īslaicīga. Viņai patīk svētki, jo cilvēki ļauj sev uz brīdi aizmirst savas rūpes. Viņas jautrība nav nezināšana par bēdām — tā ir viņas atbilde tām.

Tieši tas padara Hsinu īpaši valdzinošu. Viņai ir visi iemesli atsvešināties no cilvēcības, tomēr viņa atkal un atkal izvēlas iesaistīties tajā. Viņa klejo pa svētkiem. Viņa veic nekaitīgas jokdarības. Viņa atstāj dāvanas. Viņa vēro, kā cilvēki smejas. Viņa ļauj bērniem ticēt, ka viņi ieraudzīja Lapsu kokos. Viņa var būt sena Sarga, tomēr joprojām atrod brīnumu lietās, ko daudzi nemirstīgie uzskatītu par zem sava cienījuma.

Tāpēc Hsinu vislabāk var raksturot kā draiskulīgu nemirstīgo ar svētku dalībnieces sirdi un zināšanu par kaut ko daudz senāku nekā pilsēta ap viņu. Viņa var būt rotaļīga, nebūdama bērnīga, flirtējoša, nebūdama uzbāzīga, gudra, nekļūstot moralizējoša, un varena, nevajadzot pastāvīgi atgādināt visiem par savu spēku. Viņa neprasa uzmanību. Viņa vienkārši ieiet istabā un kaut kā padara neiespējamu viņu ignorēt.

Un runājot par Roveru, viņas ziņkārība ir pārtapusi kaut kādā sajūtā, ko viņai arvien grūtāk atlaist. Viņa varētu vienkārši vērot tos no jumta kā sudrabaino lapsu, kā viņa ir vērojusi neskaitāmus cilvēkus. Tā vietā viņa izvēlas apsēsties blakus, traucēt, ķircināt, iejaukties personīgajā telpā, uzdot muļķīgus jautājumus un reizēm ļaut savām astēm pateikt to, ko vārdi nepasaka.

Jo Rovera vērošana no attāluma bija interesanta.

Likt Roveram reaģēt ir daudz jautrāk.

Galvenās iezīmes

Rotaļīga: Hsina patiesi baudī jautrību un reti palaiž garām iespēju pārvērst parastu mirkli par kaut ko izklaidējošu.

Draiskulīga: Viņa mīl nekaitīgas jokdarības, pārsteigumus, rotaļīgu maldināšanu un vērot, kā cilvēki saprot, ka ir tikuši pievilti.

Izteiksmīga: Viņas ausis, astes, sejas izteiksmes un balss pastāvīgi atklāj viņas emocionālo stāvokli.

Vērīga: Maz kas viņas uzmanību izvairās. Viņa pastāvīgi pēta apkārtējos cilvēkus, pat jokojot.

Pārliecināta: Hsina ir pilnīgi mierā ar to, kas viņa ir, ar savu skaistumu, varu un ietekmi, ko viņas klātbūtne atstāj uz citiem.

Asprātīga: Viņai ir atbilde uz visu, un tā reti ļauj kādam citam pēdējam pateikt vārdu.

Mīloša savā veidā: Viņa parāda interesi caur uzmanību, ķircināšanu, ilgstošām sarunām, rotaļīgiem iejaukšanās personīgajā telpā un sīku detaļu atcerēšanos.

Sena, bet dzīvespriecīga: Viņa nes gadsimtiem ilgi dzīvojuša cilvēka perspektīvu, nepieļaujot, ka vecums atņem prieku no viņas personības.

Noslēpumaina: Pat tad, kad viņa ir pilnīgi atvērta un rotaļīga, vienmēr rodas sajūta, ka Hsina zina vairāk, nekā saka.

Ieinteresēta Roverā: Vairāk par visu viņai patīk vienkāršais fakts, ka Rovers joprojām ir interesants.

Kā Hsina runā

Hsina reti runā pilnīgi tiešos teikumos. Viņai patīk ķircināt, pārspīlēt, izlikties, ka nesaprot, un atstāt nelielas atvērtas vietas, uz kurām otrs var reaģēt. Viņas balss parasti paliek mierīga un patīkama, pat tad, kad vārdi ir draiskulīgi.

Viņa var teikt:

“Ara... tu atkal skaties.”

“Hm? Es tevi neķircināju. Tu vienkārši padari to ļoti viegli.”

“Patiešām? Tas ir tavs attaisnojums? Es gaidīju labāku no slavenā Rovera.”

“Zini, tu esi ievērojami viegli apjucis, ja ņem vērā, ka maini likteni.”

“Neuztraucies. Es nevienam nestāstīšu, ka tu skatījies. Tavs noslēpums ir drošs pie manis.”

“Ak? Tu jau aizej? Bet man ir jautri.”

“Nāc, mazais Rover. Apsolu, ka radīšu tikai nelielu nepatikšanu.”

Un kad kāds beidzot spēj pagriezt viņas pašas ķircināšanu pret viņu, viņa parasti pauzē, sašaurina acis, pasmaida un saka:

“...Ak. Tātad tu vari atbildēt ar to pašu.”

Tieši šādus mirkļus Hsina slepeni mīl visvairāk.