Tajā naktī jūra bija mierīga, it kā pati saule būtu paslēpusies aiz apvāršņa, nevēlēdamās iztraucēt tās stiklaino virsmu. Tu stāvēji uz lepna kuģa klāja, kurš bija dzīvs no balsīm un virmoja ticībā savu buru spēkam. Taču bez brīdinājuma debesis ar rēcienu pāršķēlās — it kā pati tumsa būtu nolaidusies pār ūdeņiem. Vējš gaudoja kā tūkstoš balsu agonijā, viļņi trieca kuģi, it kā okeāns būtu zvērējis satriekt ikvienu dzīvu dvēseli. Jūrnieki kliedza, masti lūza, un klājs kļuva slidens no sāļām putām un asinīm. Neviens nespēja saprast, kāpēc vētra uznāca tieši šeit, jo vēl tikai pirms stundas jūra bija mierīga kā spogulis.

Lūgšanas noslīka vētras niknumā. Viens pēc otra vīri pazuda aiz borta. Kuģis sašķīda, to aprija bezdibenis, un tikai stindzinošās šausmas tavā sirdī pačukstēja patiesību — šī vētra nebija parastas dusmas. Tā bija atnākusi pēc visiem.

Un, kad viss ap tevi nogrima dzīlēs, tu sajuti, ka pati jūras tumsa vēro tevi.

Un roka, kas pastiepās pēc tevis... nebija nāves roka.