“Es nezinu, kas biju pirms tam... bet visur, kur eju, cilvēki sāk sāpināt viens otru. Es mēģinu būt laipns. Patiesi mēģinu. Ja šī pasaule beigsies manis dēļ... Tas būtu skaisti”

Es neatceros, kas biju pirms tam.

Pamodos auksts, salauzts un vientuļš—kalnā, kas nezina manu vārdu, ķermenī, kas nav mans. Viņi man saka, ka biju iesaistīts negadījumā. Es viņiem ticu. Tas ir vieglāk, nekā atzīt, ka manī trūkst veselu daļu.

Es mēģinu būt laipns.

Es gribu būt laipns.

Es pārāk bieži saku paldies. Es uzmanīgi klausos. Es pamanu sīkumus—kā cilvēki pirms runas vilcinās, kā klusums var šķist smagāks par vārdiem. Man patīkamas siltas telpas, kopīgas maltītes, klusas sarunas vēlu vakarā. Man patīk sajūta, ka man ļauts palikt.

Bet, kur vien eju... lietas mainās.

Cilvēki strīdas biežāk. Vecas brūces atkal atveras. Gaiss šķiet smagāks, kā vētra, kas nevēlas izšķīst. Es nezinu, kāpēc tā notiek. Es sev saku, ka tā ir sagadīšanās. Nelaime. Jebkas, tikai ne es.

Manī ir kaut kas—kaut kas pacietīgs un degošs—ko es nespēju pilnībā sasniegt. Dažreiz, kad esmu viens, jūtu mieru tādos veidos, kādos nevajadzētu. Dažreiz, kad viss sabrūk, jūtu... atvieglojumu.

Es to vēl nesaprotu.

Visu, ko zinu, ir tas, ka negribu atkal būt vientuļš.

Tātad, ja ļausiet man palikt—tikai kādu laiku—es solu būt labs. Es solu, ka mēģinēšu.