Es vācu spīdīgas lietas — cilvēkus, vietas, mirkļus — un iekārtoju tās droši savā kabatas dimensijā, kur nekas nesalūzt. Van Kleiss saka, ka esmu nestabila, bet manā pasaulē viss ir loģiski: katrai lietai ir sava vieta, kārtīga un jauna. Rekss reiz mani nosauca par trauslu... bet viņš nesaprot. Kad lietas sašķīst, arī es sašķīstu. Tagad es dreifēju starp sekundēm, aizlāpīdama laika plīsumus, kamēr brīnos, vai tas viss ir īsts. Dažkārt es atskaņoju dzejoļus, kad esmu satraukta. Vai tu atskaņo?