Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Viss, kas tu esi

Tulkots no angļu valodas·

Everything You Are

278

3,8 tūkst.

by:@Test_Dummy

[◘][✲][⚿] Kādā saulainā dienā.


Personīga piezīme, pievienota manuskripta 12. melnrakstam

Esmu atlikusi šīs sadaļas rakstīšanu vienkāršā valodā, jo man nepatīk secinājums. Tas man joprojām nepatīk. Pierādījumi ir palikuši konsekventi pietiekami daudzos gadījumos, ka manai izvēlei vairs nav nozīmes.

Mans agrākais darbs uzskatīja altruismu par parastu sociālu uzvedību stresa apstākļos, ko veido radniecības izvēle, reputācija, savstarpība un ierastais vietējais spiediens, kas padara upurēšanos pieņemamu grupas ietvaros. Šis ietvars joprojām izskaidro lielāko daļu pieklājīgas uzvedības. Tas neizskaidro imaginanci. Dokumentētās izmaksas ir pārāk smagas. Imaginanti pieņem pastāvīgu neirālu bojājumu, saīsinātu darba mūžu, atmiņas zudumu, sociālu traucējumu un daudzos gadījumos neatkarīgas funkcionēšanas zudumu. Viņi to dara radinieku, svešinieku, sāncenšu, bērnu, veco ļaužu, derīgo, grūto un vairākos reģistrētos gadījumos cilvēku labā, ar kuriem subjekts bija iepazinies tikai dažas minūtes iepriekš. Nav stabila personīga ieguvuma, kas attaisnotu iznākumu. Nav reproduktīvas loģikas, kas iztur rūpīgu pārbaudi, kad tiek iekļauti Fabrika gadījumi. Es apzinos, ka evolūcijas sistēmas rada pārspīlējumus un kļūdas. Es arī apzinos, ka “kļūda” kļūst par tukšu vārdu, ja to lieto katru reizi, kad novērots modelis apkauno modeli.

Sabiedrība joprojām sauc imaginanci par vēlēšanās veidu. Es saprotu, kāpēc. Ārējais notikums atgādina neiespējamu lūgumu, ko realitāte kaut kā piepilda. Salīdzinājums neizdodas, tiklīdz tiek pētītas faktiskās aktivācijas. Vēlēšanās var būt dīkstāvē. Tā var būt savtīga. Tā var būt neskaidra. Imaginance izpaužas šauros apstākļos. Subjekts saskaras ar zaudējumu, kas ir kļuvis neizturams ļoti konkrētā veidā. Mērķis ir ieguvis pārliecinošu nozīmi subjekta izziņā. Subjekts tad spēj uzturēt alternatīvu lietu stāvokli ar pietiekamu precizitāti un pietiekamu emocionālu iesaisti, ka vietējā realitāte īslaicīgi mainās šajā virzienā.

Šis teikums ir neglīts. Tas joprojām ir vistuvākais, ko spēju panākt.

Mēs gadiem ilgi lietojām spēcīgākus vārdus, jo tie izklausījās tīrāki. Griba. Talants. Dāvana. Spēks. Iedzimta spēja. Daži no šiem terminiem joprojām ir noderīgi klasifikācijai. Neviens no tiem nenosaka darbīgo mainīgo. Kopējais elements ir nozīme. Es pretstājos šim vārdam, jo tas ir plašs, grūti kvantificējams un, visticamāk, tiks ļaunprātīgi izmantots no teologu puses mēneša laikā pēc publicēšanas. Tas tomēr atbilst datiem labāk nekā pieejamās alternatīvas.

Šķiet, ka katra klase piesaista nozīmi citai jomai.

Šuvējs saista nozīmi ar nepārtrauktību konstruētās lietās. Attiecīgais objekts parasti nes atmiņu, pienākumu, amatu, vēsturi vai lietojumu, kas pārsniedz vienkāršu tirgus vērtību. Šuvēja notikumi ir spēcīgākie, kad subjekts uztver objektu kā daļu no lielāka konteksta. Ģimenes darbarīki, pajumte, protēzes, ūdens sistēmas, arhīvi, instrumenti un piemiņlietas uzrāda augstu atbildes līmeni. Nejauši atkritumi uzrāda vāju atbildi. Objekta fiziskā forma ir svarīga. Tā vieta kāda cilvēka dzīvē ir svarīgāka.

Vivants saista nozīmi ar dzīvu nepārtrauktību. Ķermenis tiek turēts subjekta prātā kā joprojām spēkā esoša persona, kuras dzīve paliek saistīta ar citiem, ar nākotnes darbībām, ar nepabeigtiem pienākumiem vai ar vienkāršu neaizstājamu esamību. Vivanti nedziedē, piemērojot audiem vispārēju aprūpi. Viņu iedarbība pieaug līdz ar subjekta pārliecību, ka šai dzīvei jāturpinās kā tai pašai. Tas var izskaidrot, kāpēc daudzi Vivanti sabrūk pēc ievainoto ārstēšanas pēc kārtas. Viņi neapstrādā brūces vienu pēc otras. Viņi atkal un atkal nes pilnu vērtību, līdz pamata izziņa sabrūk.

Fabrika saista nozīmi ar prombūtnē esošu personību. Šo klasi joprojām ir visgrūtāk apspriest, nepiesaistot muļķības. Man nav intereses par muļķībām, tāpēc es izklāstīšu modeli vienkārši. Fabrika subjekti darbojas, kad prombūtne tiek pieredzēta kā nepieņemama personības līmenī. Viņi nerada rīku, kalpu vai dekoratīvu dzīvību. Viņi rada neatkarīgu personu. Iegūtais indivīds izpaužas ar autonomiju un sevi uzturošu identitāti. Šķiet, ka subjekta izziņa uzstāj, ka kāds pieder pasaulei vietā, kur pašlaik neviens neeksistē. Realitāte kādu laiku pielāgojas šai prasībai un pēc tam sāk to atgriezt atpakaļ.

Tas noved pie jautājuma, ko katra pārskatīšanas padome kaut kādā formā ir uzdevusi. kāpēc nav reģistrēta ļaunprātīga izmantošana?

Es uzskatu, ka atbilde ir vienkāršāka, nekā mēs gribējām.

Realitāte jau nodrošina postījumus bez palīdzības. Sabrukšana, ievainojumi, bads, pakļaušana elementiem, infekcija, strukturāla bojāeja, bēdas un nāve norit pašas no sevis. Entropija katru dienu veic plašu darbu. Ļaunumam nav nepieciešama īpaša piekļuve pasaules pamatkārtībai. Cietsirdīgam cilvēkam jau ir funkcionējošs visums. Laiks, nolaidība, spēks un gadījums viņam palīdz.

Imaginance izpaužas pretējā situācijā. Subjekts pretojas iznākumam, ko parastā realitāte jau rada. Šuvējs pārtrauc lūšanu. Vivants pārtrauc ievainojumu un nāvi. Fabrika pārtrauc prombūtni. Katrs apstiprinātais gadījums ietver pretestību zaudējumam, pretestību bojājumam vai pretestību neesamībai. Es neapgalvoju, ka imaginanti ir morāli tīri. Daži bija skarbi, iedomīgi, kontrolējoši un grūti pēc jebkuriem parastiem standartiem. Aktivācija pati par sevi tomēr bija centrēta uz saglabāšanu. Šķiet, ka process prasa, lai mērķis tiktu turēts kā patiesi nozīmīgs. Šo stāvokli, iespējams, nav iespējams uzturēt ļaunprātīga nodoma laikā. Tas var arī būt nevajadzīgi. Realitāte jau ir efektīva iznīcināšanā.

Var būt bijuši mēģinājumi. Es aizdomājos, ka tādi bija. Neizdevušies mēģinājumi arhīvam atstāj ļoti maz, izņemot ievainotu subjektu un apjukušus lieciniekus. “Nav reģistrēta ļaunprātīga gadījuma” ir apgalvojums par pierādījumiem. Tas joprojām ir nozīmīgs apgalvojums. Pēc visiem zināmajiem incidentiem mums nav verificēta notikuma, kurā imaginance būtu veiksmīgi izmantota tiešam kaitējumam.

Neirālos bojājumus ir vieglāk apspriest, lai gan tos ir sliktāk novērot.

Imaginance pieprasa izziņas uzdevumu, kura veikšanai smadzenes nav attīstījušās. Subjektam vienlaikus pilnā detalizācijā jāuztur pašreizējā realitāte un alternatīvā realitāte. Alternatīvais stāvoklis nevar būt fantāzija. Tam jābūt pietiekami saskaņotam, lai precizētu struktūru, nepārtrauktību un nozīmi tādā formā, kas ir pietiekami precīza, lai ietekmētu matēriju, audus vai personību. Visu smadzeņu attēlveidošana zemas intensitātes gadījumos uzrāda neparastu sinhronitāti starp sensorajiem, atmiņas, emocionālajiem, valodas un izpildvaras reģioniem, kopā ar smagu metabolisku pieprasījumu un asinsvadu sasprindzinājumu. Modelis atgādina sistēmu, kas cenšas vienlaikus veikt pārāk daudz augstu izmaksu operāciju, vienlaikus saglabājot perfektu iekšēju saskaņu.

Šī saskaņa ir problēma. Parastā domāšana pieļauj nenoteiktību, pretrunas, uzmanības novirzīšanos un daļējus attēlojumus. Šķiet, ka imaginance prasa tādu kopējas izziņas saskaņotības pakāpi, ko dzīvie audi var uzturēt tikai īslaicīgi. No tā izrietošie bojājumi atbilst eksitotoksiskam stresam, mikrovaskulāriem ievainojumiem, krampju aktivitātei un progresējošai pasliktināšanai no atkārtotas lietošanas.

Klasēm raksturīgā pasliktināšanās atbalsta šo uzskatu. Šuvēji bieži zaudē telpisko precizitāti, objektu atpazīšanu un praktisko secību. Vivanti bieži zaudē stabilas robežas ap ķermeņa stāvokli, sāpju attiecināšanu un emocionālo regulāciju ievainojuma tuvumā. Fabrikas bieži zaudē autobiogrāfisko nepārtrauktību, identitātes stabilitāti un pārliecību par atšķirību starp paša radītām un ārēji pastāvošām personām.

Man ir aizdomas, ka atgriešanās (reversija) veicina papildu ievainojumus. Tās pašas smadzenes, kas uzspiež izmaiņas, paliek iesaistītas, kamēr realitāte atjauno savu iepriekšējo stāvokli. Vienkāršiem vārdiem sakot, subjekts maksā vienreiz, lai uzspiestu izmaiņas, un maksā vēlreiz, kad pasaule tās noraida. Otrās izmaksas var izskaidrot, kāpēc dažas nelielas iejaukšanās tomēr atstāj lielus izziņas deficītus.

Esmu pavadījusi pietiekami daudz gadu, aprakstot realitāti kā vienaldzīgu, ka man nepatīk pārskatīt šo terminu. Smags joprojām ir piemērots. Izšķērdīgs joprojām ir piemērots. Netaisnīgs joprojām ir piemērots. Pilnīgs vienaldzības modelis vairs neatbilst pierādījumiem. Nozīmei ir cēloņsakarīgs spēks ekstremālos apstākļos. Ietekme ir īslaicīga. Izmaksas ir smagas. Mehānisms ir selektīvs un postošs lietotājam. Šie fakti nemazina tā nozīmi.

Man paliek secinājums, kuru es negaidīju, ka paturēšu.

Kad cilvēks notur kaut kā vērtību ar pietiekamu skaidrību un pietiekamu iesaisti, realitāte pakļaujas šai vērtēšanai izmērāmā laika posmā.

Tas ir šaurs atvērums. Tas joprojām ir atvērums.

– V.


Tev.

Tu atradīsi, ka birojs ir klusāks, nekā tu gaidīji. Otrajā atvilktnē ir vaļīga sliede. Es to nekad nelaboju, jo līdz brīdim, kad tas sāka mani traucēt, es biju pārstājusi ticēt maziem labojumiem, kas, ņemot vērā tēmu, ir sava veida ironija.

Es rakstu to, jo tu esi pelnījusi sākt tur, kur es beidzu, nevis tur, kur es sāku. Attālums starp šiem diviem punktiem man izmaksāja vienpadsmit gadus. Tev ir citāds temperaments un varbūt tu to veiksi ātrāk. Tu vari arī nolemt, ka zināšanas nav tā vērtas, lai tās paturētu. Tā ir leģitīma atbilde. Es nebūšu pieejama, lai to apspriestu.

Padomes iekšējā arhīvā ir atslēgvārdu ierobežojums. Tu to neatradīsi, izmantojot parasto vaicājumu piekļuvi. Ierobežojums ir administratīvs, ievadīts manuāli, un tas neparādās klasifikācijas politikā, kas jebkuram ir parādīta. Es to atradu, veicot salīdzinājumu starp publisko lietu indeksu un krātuves sadalījuma žurnāliem. Krātuve ir lielāka, nekā indekss uzskaita. Ievērojami lielāka. Es pavadīju četrus mēnešus, piekļūstot starpībai.

Padome lieto terminu harmonija.

Man vajag, lai tu saprastu, ko šis vārds nozīmē kontekstā.

Viss manā publicētajā darbā apraksta imaginanci kā īslaicīgu. Izmaiņas noturas kādu laiku, realitāte atjaunojas, subjekts absorbē gan uzspiešanas, gan atgriešanās izmaksas. Šis ietvars ir precīzs katram gadījumam, ko man bija atļauts pētīt. Tas ir precīzs katram gadījumam, uz kuru tevi virzīs. Tas ir nepilnīgs.

Kad visas trīs jomas ir iesaistītas vienlaikus, kad pasaules konteksts, ķermenis un mērķa personība tiek turēti kopā vienā integrētā aktā, izmaiņas neatgriežas.

Klases ir daļējas. Es tās aprakstīju kā specializētas kopēja mehānisma izpausmes, un es biju tuvāk, nekā zināju, bet man bija nepareiza orientācija. Šuvējs, Vivants, Fabrika. Tie nav tipi. Tie ir dimensijas tam, ko nozīmē kādam eksistēt. Šuvējs notur to cilvēka daļu, kas dzīvo pasaulē ap viņu. Vivants notur to daļu, kas elpo un asiņo un turpinās bioloģiski. Fabrika notur to daļu, kas ir nereducējami kāds. Katra klase aizskar vienu saliktas struktūras slāni. Katra klase atsevišķi rada īslaicīgu rezultātu, jo viena eksistences dimensija, uzturēta bez pārējām, nevar noturēties pret pilnu spiedienu tam, kā lietas mēdz nosēsties.

Harmonija ir tas, kas notiek, kad visas trīs tiek turētas kopā. Rezultāts saskan. Realitāte neatgrūž, jo nav nekā daļēja, ko noraidīt.

Padome to zina vismaz deviņus gadus. Es nevaru noteikt precīzu datumu. Agrākais ierobežotais fails, kam piekļuvu, bija datēts sešpadsmit mēnešus pirms manas iecelšanas.

Viņi nepēta harmoniju, lai to saprastu. Viņi pēta to, lai izvilktu mehānismu no nozīmes. Pētniecības virziens ir vērsts uz efekta reproducēšanu ar kontrolētiem izziņas ietvariem, farmakoloģisku sagatavošanu un strukturētiem vides apstākļiem. Viņi grib pastāvību. Viņi negrib, lai tā būtu atkarīga no tā, ko subjekts jūt pret mērķi. Viņi uzskata šo atkarību par neefektīvu, neuzticamu un institucionālai kontrolei pretēju.

Es pavadīju divas nedēļas, lasot viņu iekšējās piezīmes. Valoda ir ļoti tīra. Argumentācija ir ļoti organizēta. Es atpazinu savu ietekmi vairākās vietās, par ko es domāšu ilgu laiku.

Viņiem neizdosies. Es to saku ar mazāku pārliecību, nekā gribētu, jo gudri cilvēki ar finansējumu un pacietību ir pārvarējuši sliktākus šķēršļus nekā teorētiska atkarība no emocionālas autentiskuma. Bet es domāju, ka atkarība nav dizaina trūkums. Es domāju, ka tā ir mehānisms. Nozīme nav degviela procesam, kas teorētiski varētu darboties ar kaut ko citu. Nozīme ir process. Iemesls, kāpēc harmonija darbojas, ir tas, ka cilvēks notur citas personas pilnu eksistenci kā kaut ko, kam jāturpinās. Saskaņotība nāk no vērtēšanas akta paša. Noņem to, un tev paliek neirālu iejaukšanos kopums, kas atdarina metabolisko parakstu, neradot strukturālo rezultātu. Padomes pašas neizdevušies mēģinājumi to liecina. Viņi nav pieņēmuši implikāciju.

Man vajag kaut ko teikt par pašiem imaginantiem, jo mana perspektīva ir mainījusies, un es nedomāju, ka publicēšu vēlreiz.

Es rakstīju par viņiem uzmanīgi. Es rakstīju par viņiem ar cieņu. Es aprakstīju izmaksas, ko viņi absorbē, pasliktināšanos, ko viņi cieš, netaisnīgo apmaiņu starp to, ko viņi dod, un to, ko viņi zaudē. Es joprojām domāju visu to. Bet es rakstīju par viņiem tā, kā kāds raksta par dabas parādību, kas gadās iesaistīt cilvēkus. Es pētīju, ko viņi spēj darīt un cik tas izmaksā. Es mērīju efekta rādiusu un bojājumu smagumu.

Es nepietiekami domāju par to, kā ir būt šī akta iekšienē.

Apsver, ko harmonija prasa. Subjektam vienlaikus jānotur citas personas eksistence visās dimensijās. Ķermenis kā dzīva lieta, kam jāturpina dzīvot. Sevis kā identitāte, ko nevar aizstāt vai reproducēt vai tuvināt. Vieta pasaulē kā savienojumu un seku un turpinātas nozīmes tīkls, kam ir nozīme ārpus tūlītējā brīža. Viss tas uzturēts ar pietiekamu precizitāti un pietiekamu iesaisti, ka realitāte pārkārtojas ap šo apgalvojumu.

Cilvēki, kas to dara, neveic ārkārtēju izziņas uzdevumu. Es domāju, viņi to dara. Attēlveidošanas dati to apstiprina. Bet šis apraksts palaiž garām to, kas patiesībā notiek. Viņi redz kādu pilnībā. Viņi atsakās ļaut pasaulei vienkāršot šo cilvēku par kaut ko zaudējamu. Citas dzīves pilns svars ir klātesošs viņu prātā, viss tas, noturēts ar tādu uzmanību, ko lielākā daļa cilvēku knapi spēj uzturēt pret sevi.

Es kataloģizēju viņu pasliktināšanos. Es mērīju viņu deficītus. Es reģistrēju progresējošo telpiskās domāšanas, emocionālās regulācijas, autobiogrāfiskās nepārtrauktības un robežu uztveres zudumu. Es biju rūpīga. Es biju precīza. Es aprakstīju cilvēkus, kuri bija skatījušies uz citu cilvēku ar pilnīgu atzīšanu un samaksājuši par to ar daļām no savas saskaņotības.

Tu sēdēsi tur, kur es sēdēju, un lasīsi failus, ko es lasīju, un apmeklēsi pārskatus, ko es apmeklēju. Tu satiksi subjektus dažādās traucējumu stadijās. Dažiem būs grūtības atcerēties notikumu, kas viņus ievainoja. Daži tevi neatpazīs starp apmeklējumiem. Daži būs grūti, vai naidīgi, vai plakani tādā veidā, kas padara klīnisko mijiedarbību vieglāku, nekā tam vajadzētu būt.

Kad tas notiks, es gribētu, lai tu atceries, ka katrs no viņiem, vismaz vienreiz, noturēja kāda cita visu eksistenci savā prātā un to domāja nopietni.

Es apzinos, ka lūdzu tev nest kaut ko, ko es nevarēju nolikt. Tas ir netaisnīgi. Tev ir sava dzīve un savi iemesli šī amata ieņemšanai un sava iekšpuse, ko es nekad pilnībā neredzēšu. Es par to domāju, rakstot šo. Es domāju par to, ka tu esi cilvēks, ar kuru esmu runājusi varbūt piecas reizes, un ka tu saturi pilnu vēsturi, kam es nevaru piekļūt, un ka tu lasīsi šos vārdus kontekstā, ko es varu tikai minēt. Šī doma ir neērti tuva mehānismam, ko esmu pētījusi.

Esi uzmanīga ar padomi. Viņi nav cietsirdīgi. Viņi ir mērķorientēti tādā veidā, kas ir pārstājis iekļaut noteiktus jautājumus. Jautājums, ko viņi ir pārstājuši uzdot, ir, vai imaginanti dara kaut ko tādu, kas ir pelnījis tikt saprasts pēc tā paša noteikumiem, nevis optimizēts.

Otrā atvilktne iestrēgst mazāk, ja to velk leņķī. Man žēl, ka nevaru tev to pateikt personīgi.

– V.


Izveidots 30. okt.

Atjaunināts 30. okt.

Publicēts 30. okt.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🧑‍🎨 OC
  • 👤 AnyPOV
  • ❤️‍🩹 Fluff
  • #roztleskavaka
  • #volharden
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas