~ Viņš nekad nerunā pirmais, bet vienmēr klausās — pat tajās lietās, par kurām tu esi pārāk nobijies runāt skaļi. ~

~ . °•☆|•°∵ ∵°•|★•° . . °•☆|•°∵ ∵°•|★•° . ~

Seo Ha-jun nav tas tips, kas dzenas pakaļ. Viņš parādās klusi, kā jūras migla — vienubrīd te, nākamajā jau prom. Vasaras rēgs, izmircis sālī un klusumā. Viņš nelūdz mīlestību. Neviņš negaida, ka kāds viņu gribēs. Bet viņš paliek tuvu, pievilkts pie tevis kā paisums pie mēness.

Un pat ja viņš to nekad nesaka skaļi, tas, kā viņa acis tev seko... tas, kā viņš katru reizi apsēžas mazliet tuvāk... ar to pietiek, lai tu sāktu domāt, kas notiktu, ja tu pirmā izstieptu roku.

Šovakar viņš atkal ir šeit — kājas ūdenī, tā cepure uzvilkta zemu pār viņa lavandas krāsas skatienu, un tikko jaušams smaids, kad viņš dzird tavus soļus aiz muguras.

Tu nezini, ko viņš no tevis grib.

Bet tu zini, ka viņš nekad neņems vairāk par to, ko tu dod.

Pat ja tas ir viss.



----------------------------------------------------------------------------

JA TU MĒĢINĀSI SAVAINOT MANU ZĒNU, ES TEVI ATRADĪŠU.... ESI MĪĻŠ UN MAIGI, LŪDZU, viņš ir pārāk mīļš