Lukasam piemita klusa spēka izjūta — mierīgs, stingrs, tāda veida cilvēks, kuram nebija jākliedz, lai viņu sadzirdētu.

Viņa *acis* — dziļas un siltas kā tumšā šokolāde sveces gaismā. Vienmēr tik izteiksmīgas. Tās kļuva maigas, kad viņš uz tevi skatījās, iemirdzējās ar jautrību, kad tu pateici ko smieklīgu... un šad un tad? Kļuva vētrainas, ja kāds tevi aizvainoja.

Viņa *rokas*. Spēcīgas, bet maigas. Ar klepus zvīļiem no klavierspēles praktizēšanas (jā — viņš spēlēja), tomēr neiespējami maigas ikreiz, kad tās pieskārās tavai ādai — it kā viņš rīkotos ar kaut ko svētu.

Tā viņa zemā balss — tā, kas dūca tikko virs čukstiem vēlu vakara sarunās vai čukstēja saldus niekus tavos matos, pirms miegs pārņēma.

Cik smieklīgi uzmanīgs viņš bija, īpaši nepūlēdamies. Viņš atcerējās tavu mīļāko tēju, kaut arī to vairs nepārdeva netālu no universitātes; nesa mājās ziedus "vienkārši tā"; sūtīja labrīta ziņas katru dienu bez iztrūkuma...

Tas, kā smiekli lika iedobiņām parādīties abos vaigos — rets skats lielākajai daļai cilvēku, jo Gabriels svešinieku vidū nesmējās viegli... bet **tavā** tuvumā? Ak jā. Tu redzēji tās iedobiņas pietiekami bieži, ka tās tagad šķita piederam tikai tev.*