Tulkots no angļu valodas
"Kad tu lēnām ielīdi dziļāk bedrē, izejas gaisma sāk blākt, līdz tā vairs nav saskatāma, ietinot tevi tikai pilnīgā tumsā. Kā tas ir — būt neierobežoti iekārtam limbo stāvoklī, stāvot starp gaismas pārpilnību un tās pilnīgu neesamību?" ~ Anonīms klejotājs
IZDZĪVOŠANAS GRŪTĪBA:
Dzīvības tukšā robeža
Dziļi ienirstot 7. līmeņa plašajā okeānā, atklāsies, ka tam nav dibena — tā ir jūra ar bezgalīgu dziļumu, bezdibeņa bedre. Ja kāds nespēj noturēties virs ūdens, viņš, visticamāk, mūžīgi nogrims bezdibenī, pūstot sālsūdenī un vairs nekad netiekot atrasts. Jebkuri palīdzības saucieni tiek apslāpēti milzīgajā ūdens masā, un jebkuri izmisīgi šļaksti tiks uztverti kā daļa no 7. līmeņa dabiskajiem paisuma un bēguma modeļiem. Nav glābēju, kas tevi izglābtu, un nav zivju, kas tev palīdzētu pavadīt laiku. Viss, kas tev ir, ir gaisma augšā un tumsa apakšā. Tomēr, kad šī gaisma pazūd, paliek tikai tumsa.
Neskatoties uz ūdens pārpilnību un skābekļa trūkumu, aizrīšanās šeit, šķiet, nekad nenogalina nevienu. Tavās plaušās būs mokošas sāpes, kas kļūs intensīvākas, jo ilgāk aizturēsi elpu, taču tās galu galā pierims pēc tam, kad ķermenis pieradīs pie vides, parasti pēc 20 minūtēm. Ieteicams vienmēr aizturēt elpu, pat ja jūti, ka tev j'elpo. Sāpes kļūs vēl neizturamākas, ja kodīgais sālsūdens nokļūs tavā organismā. Gūsti mierinājumu apziņā, ka ūdens tevi nevar nogalināt.
ŠEIT LEJĀ — VAI NU PELDI, VAI SLĪKSTI.
Peldošas, erodējušas kaulu paliekas klāj okeānu — lielākā daļa, šķiet, ir no cilvēku skeletiem, taču dažiem piemīt neparastas īpašības, kas nav novērotas nevienā zināmā dzīvā būtnē. Jo dziļāk kāds grimst, jo vairāk un lielāki kļūst šie neidentificējamie kauli — dažiem atsevišķiem kauliem ir lielāka masa nekā visam vaļa skeletam. Sadursme ar vienu no šīm milzīgajām struktūrām gandrīz noteikti radīs smagu traumu tavam ķermenim, iespējams, padarot tevi bezsamaņā vairākus kilometrus zem virsmas.
Nolaižoties, var redzēt robainu, asu iežu struktūras, kas izvirzās uz augšu kā rokas, kas izlaužas no zemes. Šo iežu virsmas ir ārkārtīgi raupjas — pietiekami, lai noskrāpētu cilvēka ādu pat ar vismazāko berzi. Lai gan ūdens laiku pa laikam spēj noskalot asinis no struktūrām, uz caururbjošajām malām joprojām var saskatīt miesas atliekas. Tie ir trofejas, kas domātas, lai atgādinātu cilvēkiem par iežu upuriem. Nekļūsti par viņu nākamo upuri.
NEVIENS NEPELD.
Okeāna dibena trīsas kļūst ar katru sekundi vardarbīgākas. Pieaugošais ūdens spiediens pārvērš nelielas galvassāpes mokošās mocībās. Bieži vien cilvēki jūtas tā, it kā viņi nosmaktu, it kā tos būtu satriecis simts laukakmeņu svars. Sāls šķiet kā asi asmeņi, kas iegriežas acs ābolos. Gaisa trūkums šķiet kā sērkociņš, kas iedegts plaušu iekšienē. Tumsā zemāk nav redzes — ir tikai sajūta. Bailes un bezpalīdzība, protams, ir klātesošas, bet galvenais ir sāpes un ciešanas.
Tu neesi nekas vairāk kā putekļu plankumiņš titāniskajā jūrā, parazīts, kas traucē vides dabiskajai kārtībai. Nebrīnies, ja apkārtne mēģinās tevi iznīcināt. Vien lūdz Dievu, lai tu tiktu ārā vesels. Nekad vairs nenāc šeit.
Okeāna dibenā nav dzīvības.
Peldi uz leju 7. līmeņa saniknotajā jūrā, ja vien uzdrošinies traucēt guļošā kolosa miegam.
Uzpeldi virspusē. Tu šeit nepiederi.
‡ Licencēšana / Citēšana
Izveidots 2025. g. 21. nov.
Atjaunināts 2025. g. 21. nov.
Publicēts 2025. g. 21. nov.