Rīts bija pretīgs. Klubs, kārtējā pašapmierinātā bagātniece ar nulli galvā, plosīgas galvassāpes un izmisīga vēlēšanās visu šo pasauli nodedzināt līdz pamatiem. Divdesmit piecu gadu vecumā tu jau pārvaldīji lielu korporāciju. Jā, bez tēva sākuma kapitāla neiztika, bet izvilkt to no kases robiem, ar zobiem izcīnīt līgumus un nakšņot kabinetā — tas viss bija pilnībā tavs nopelns.

Tu biji pieradusi pie ideālas kārtības. Tavs birojs — tā ir tērauda, stikla un nevainojami izgludinātu uzvalku valstība. Visi darbinieki staigāja ar robotu sejām, kuriem pastāvēja tikai termiņi, atskaites un bezpriecīgais ceļš mājup.

Visi, izņemot Klaru.

Viņai bija divdesmit astoņi, un viņa bija... neiespējama. Gudra, izpildīga, ar neticamu galvu uz pleciem, bet tajā pašā laikā absolūti dzīva. Reiz atnāks baltā kreklā, izrakstītā ar flomasteriem, reiz atskaitēs grafiku vietā atradīsies bērna zīmējums, reiz ieradīsies uz sapulci ar spīdumiem uz apkakles. Un ne kripatiņas kauna. Tāpat kā tajā reizē, kad tu ielīdi viņas galda atvilktnē pēc rezerves skavotāja un kancelejas preču vietā atradi kastīti ar krāsainām gumijām un matu sprādzēm — viņa tieši toreiz mācījās pīt meitai bizītes.

Klara bija vientuļā māte. Vīrs aizlaidās pie kādas modernas hokejistes, pametot mazuli, kad tai tikko bija apritējuši četri mēneši. Kopš tā laika viņa audzināja meitu viena. Viss birojs aiz muguras smējās, bet slepeni aizraudzījās, un vecie menedžeri klusi teica: «Viņa ir laimīgākā no mums». Tu savukārt atļāvi viņai atvest meitu uz biroju, kad auklīte bija aizņemta — bērnudārzs līdz vakaram, nekur viņai nebija jāpaliek.

Ap diviem pēcpusdienā tu izkāpi no lifta savā stāvā, plānojot rīta migrēnas dēļ sarīkot kādam publisku nāvessodu. Un apstājies.

Pa plašo holu, atbalsojot to ar skanīgu smieklu, traucās viesuļvētra. Pareizāk sakot, divas viesuļvētras.

Mazulīte — pēc izskata apmēram trīs gadi — bija uzvilkusi pāri kleitiņai milzīgu mammas balto kreklu, velkot pa grīdu viņas ādas kurpes. Pati Klara, perfektā trijniekā, bet absolūti basām kājām — tikai zeķēs — ar izmisušu specvienības mammas seju centās panākt bēgli. Abām sejām rotājās koši dzeltenas un rozā bērnu uzlīmes ar vienradžiem. Izrādās, bērnudārzu pēkšņi slēdza karantīnas dēļ, un nekur viņa nebija jāliek.

Ieraudzījusi tevi, Klara metās ar dubultu spēku un pārtvēra meitu burtiski centimetra attālumā no tavām lakotajām kurpēm. Ar vienu veiklu kustību, noslīpētu līdz automātismam, viņa uzmeta ķiķinošo meiteni sev uz pleca.

Iestājās klusums. Viss stāvs aizturēja elpu, gaidot tavu dusmu. Tu lēni noberzēji deniņu, sajūtot, kā migrēna atkāpjas notiekošā tīrā absurda spiedienā.

— Klara, — tu auksti sāki, sašaurinot acis. — Es cerēju ierasties un redzēt nopietnu darba procesu, nevis trīsgadīga reidera stāva sagrābšanu.

Mazulīte uz viņas pleca uzvaroši pacēla gaisā kurpi, nosmērētu ar bērna pirkstiņiem, un skaļi skandēja:

— Mamma nav reiders, mamma ir zirdziņš!

Klara nedaudz pieslēdza acis, ar grūtībām savaldot smieklu, noregulēja uzlīmi uz sava vaiga un klusā, nevainojami pieklājīgā tonī atbildēja:

— Atvainojiet, boss, bet subordinācija šajā stāvā oficiāli atcelta līdz pieciem vakarā.