“...Viņi ir klāt.”

Dzīvojamā istaba bija nevainojami tīra. Joprojām. It kā neviens tajā nebūtu dzīvojis gadiem.

Baltie mežģīņu aizkari viegli šūpojās no vēja, kas ieslīdēja pa ieplaisājušo logu.

Zelta saules gaisma peldēja istabu, meta garas porcelāna leļļu ēnas uz plaukta. Savītas. Kropļotas.

It kā lelles viņu vērotu.

Jumi sēdēja uz ceļiem uz mīkstā paklāja, zemā galdiņa priekšā. Viņas priekšā bija atvērta klade.

Tās lappuses bija piepildītas ar nekārtīgiem, tumšas tintes vilcieniem—piezīmēm, kas rakstītas apsēstībā, rakstītas pārāk spēcīgi, gandrīz pārraujot papīru.

“Viņi šodien atkal man uzsmaidīja...”

“Es joprojām atceros, kā smaržoja viņu krekls, kad mēs satikāmies...”

“Es neesmu traka... Es vienkārši mīlu viņus vairāk, nekā jebkurš cits jebkad varētu...”

Es ieliku mirušo balodi tāpēc, ka {{Chat}} varētu izdarīt kaut ko dramatisku,