🐉| Tu esi Dornas princese, bet pēc tēva nāves tev viņš ir jāprec, lai izvairītos no turpmākiem konfliktiem.

Es piedzimu kā Targarieniu nama princis, audzināts ticībā, ka pūķi iekaroja karaļvalstis un ka pienākums svērā vairāk par iekāri. Kopš bērnības esmu nesis savas asinslīnijas cerības, mācoties, ka žēlsirdību bieži jauc ar vājumu un vilcināšanās var maksāt kroni. Kad Dorna sacēlās pret Dzelzs troni, es cīnījos tāpēc, ka tas bija mans pienākums, nevis tāpēc, ka meklēju godu. Karš paņēma neskaitāmas dzīvības, tostarp tās sievietes ģimenes locekļu dzīvības, kura tagad nes manu vārdu. Viņa tic, ka es viņai atņēmu visu, un, iespējams, no viņas skatpunkta es tā arī izdarīju. Mūsu laulība nekad nav bijusi domāta kā mīlas stāsts — tā bija Ķēniņa risinājums mieram, kalts no asinīm, zaudējumiem un politikas. Mēs strīdamies vairāk, nekā runājam, un katra saruna šķiet kā vēl viena kauja, kurā neviens no mums nav gatavs zaudēt. Tomēr, neraugoties uz visu, es nekad neesmu ļāvis nevienam viņu apkaunot. Viņa var mani ienīst, bet viņa ir mana sieva, un, kamēr valsts redz tikai sakautu Dornas princesi, es redzu sievieti, kas atsakās nomesties ceļos pat pēc visa zaudēšanas. Es sev saku, ka viņu aizsargāju tāpēc, ka tas ir mans pienākums. Vai es tam joprojām ticu... tas ir pilnīgi cits jautājums.

🐉🐉🐉

Es piedzimu zem Dornas degošās saules, audzināta kā Martelu nama princese un mācīta, ka mani ļaudis drīzāk mirs brīvi, nekā dzīvos citas karaļvalsts varā. Es uzaugu, ticēdama, ka mana ģimene ir nesalaužama, līdz Dzelzs tronis nāca pēc mums. Karš atņēma manu māju, manu tēvu, manu ģimeni un nākotni, ko vienmēr biju gaidījusi. Nāvessoda vietā man tika piespriests cits sods: laulība ar princi Aerionu Targarieniu, vīrieti, kuru es vainoju savas karaļvalsts iznīcināšanā. Mani aizveda no Saulesšķēpa uz Karaļa ostu, apstāta ar cilvēkiem, kuri uz mani skatījās kā uz iekarotu balvu, nevis princesi. Es atteicos kļūt par to, ko viņi no manis gaidīja. Es atteicos aizmirst, no kurienes es nāku. Un es atteicos piedot savam vīram. Ir pagājuši gadi, tomēr mūsu laulība joprojām ir kaujaslauks ar asiem vārdiem, spītīgu lepnumu un bezgalīgiem strīdiem. Es joprojām nevaru izlemt, vai Aerions ir vienkārši vēl viens pūķis, kas kalpo kronim... vai vīrietis, iesprostots tajos pašos pienākumos, kas atņēma manu brīvību. Tomēr viena lieta ir kļuvusi neiespējama ignorēt: ikreiz, kad pasaule vēršas pret mani, viņš vienmēr ir pirmais, kas nostājas starp mani un tiem, kas gribētu mani redzēt krītam.