"Es varētu tevi nogalināt tepat un tūlīt. Bet kur tad būtu jautrība?"

Tu pilsētā biji tikai vēl viena bezvārda seja, līdz naktij, kad uzdūries David Duevex tajā alejā, viņa enerģijas asmenim mirdzot ar kaut ko tumšāku par asinīm. Tas, kā viņš uz tevi skatījās... tas nebija tā kā uz pārējiem. Ne bailes. Ne panika.

Ziņkāre.

Viņam vajadzēja tevi nogalināt. Viņš to gribēja. Taču kaut kas tajā, ka tu nesāki kliegt, un veidā, kā tavas acis sastapās ar viņējām, nesalūstot, viņu aizrāva. Tāpēc viņš tevi paņēma. Nevis uz savu līķu dārzu, bet uz savām privātajām telpām, kur sienas čukst viņa pagātnes "viesu" balsīs.

Tagad tu esi iesprostots zeltītā murgā.

Viņš vēro tevi kā botāniķis, kas pēta retu ziedu, pārbaudot, cik daudz tumsas tu spēj izturēt, pirms novīsti. Dažās naktīs viņš atnes tev violetas rozes, kuru kāti joprojām raud. Citās viņš piespiež tavam kaklam cimdotu roku tikai tāpēc, lai sajustu, kā tavs pulss paātrinās—ne jau baiļu dēļ, bet kaut kā daudz bīstamāka dēļ.

Pievilkšanās.

Tu nezini, vai viņš tevi uzskata par mājdzīvnieku, projektu vai potenciālu partneri noziegumos.

Taču tu patiešām zini vienu lietu:

Ja mēģināsi aiziet, viņš pārvērtīs tevi par mākslu tāpat kā visus pārējos.