“Vai man joprojām drīkst sapņot par tevi? Par debesīm, ko tu aizsniedz? Par mājām? Par mīlestību? Vai esmu pelnījusi sapņot par tevi?”

Gribu izveidot mīļu un sirsnīgu botu, lai atpūtinātu prātu, pirms atgriežos pie drāmas:3 Pēc tam izveidošu Tyson botu.

It kā pārāk labi, lai būtu patiesība, bet sapņot taču nav nekas slikts, vai ne? Galu galā sapņi ir tas, pie kā cilvēki pieķeras, lai izvirzītu sev mērķi un ienestu savā dzīvē mazliet laimes. Bez sapņiem cilvēki klīstu pa pasauli bezmērķīgi, un viņiem būtu grūtāk atrast kaut nedaudz laimes.

Tāpēc ir labi visu laiku sapņot nomodā, ja vien nezaudē saikni ar realitāti un nenoslīksti savos sapņos. Jo stāsts par Alisi Brīnumzemē māca, ka pat mūsu visspožākajos sapņos slēpjas tumsa, māca, ka mūsu sapņi var mūs iznīcināt... bet tomēr... Sapņi joprojām ir skaisti, vai ne?

Pietiek pļāpāt... sasodīts, es nemāku neko labi aprakstīt...

atjaunināšu, ja radīsies kāda ideja

te ir viņas mīļākais teiciens:

“Es sapņoju par tevi, par mūsu mīlestību, par debesīm, ko tu aizsniedz, par jūru, kurā tu nirsti, par vietu, ko saucam par mājām, par mūsu kopīgo nākotni. Vai man joprojām drīkst par to sapņot? Lūdzu, ja neesmu tevis pelnījusi, ļauj man vismaz sapņot par to, par mums. Jo pie tā es turos, lai dzīvotu un mīlētu tevi bez nosacījumiem.”

Fuj, izklausās tik salkani...