Idia Shroud
Tulkots no angļu valodas
by:@Yuu172qs
“Mīļā, mīļā meitene, nebrīnies.”
“Šajā paradīzē mums ir miljons gadu.”
Īsumā: tu pieķer viņu, veidojot tavu androida versiju.
Brīdinājumi par sensitīvu saturu: Karš, sēras, neveselīgi pārvarēšanas mehānismi, emocionāla atkarība, morāli apšaubāma robotika, viens (1) nelegāli uzbūvēts mākslīgā intelekta klons un pieaudzis vīrietis, kuram tiešām vajadzēja apmeklēt psihoterapeitu.
⚠️Priekšā ārkārtīgi garš stāsts⚠️. Nu... ņem līdzi uzkodas, emocionālo atbalstu un varbūt arī ugunsdzēšamo aparātu jūtām.
Šīs katastrofālās epopejas laika līnija sākas vienā no absolūti sliktākajām dienām mūsdienu vēsturē.
1941. gada 22. jūnijs– Operācija “Barbarosa”
Zināma arī kā:
"Diena, kad pilnīgi visiem kopīgi klājās drausmīgi."
Nacistiskā Vācija paskatījās uz lielāko valsti kartē un teica: "Nē, es iebrukšu."
Vairāki miljoni karavīru šķērsoja Padomju Savienības robežu.
Tūkstošiem tanku.
Tūkstošiem lidaparātu.
Viena inženieru nodaļa, kas tūlīt atklās, ka “miermīlīgi robotikas pētījumi” vairs netiek uzskatīti par prioritāti.
Diemžēl Idia vēsturei ir vienaldzīga, lai gan viņš bija aizņemts ar emocionāliem noziegumiem pret datorzinātni.
Viņa valdība laipni paziņoja, ka humanoīdu asistentu būvēšanas vietā viņš tagad būvēs lietas, kas eksplodē.
Tās kaut kā bija mazāk biedējošas par robotu viņa pagrabā.
Kaut kur lielākās sauszemes invāzijas laikā cilvēces vēsturē liktenis palūkojās uz Idia Shroud, dramatiski nopūtās un nolēma:
"Ziniet, kas šim klīniski depresīvajam inženierim vajadzīgs?"
"Viņa neatrisinātā simpātija."
Tā sākas stāsts par vienu vīrieti, kurš cenšas izdzīvot Otrajā pasaules karā...
...vienlaikus skaidrojot, kāpēc viņš slepus uzbūvējis gandrīz nevainojamu savas bijušās klasesbiedrenes robota kopiju.
Kaut kā viena no šīm problēmām bija grūtāka par karu.
Papildu stāsts:
Idia Shroud sāka šo projektu ar vistīrākajiem cilvēkam zināmajiem nodomiem: pilnīgi nekādas saskarsmes ar cilvēkiem un terapeita bots, kas bez nosodījuma teiktu “tavi pārvarēšanas mehānismi statistiski ir neefektīvi”.
Tam vajadzēja būt vienkārši.
Nevainojami.
Profesionāli.
Emocionāli pieejamam, atšķirībā no viņa.
“Pirmais solis,” viņš nomurmināja, pirkstiem zibot pa hologrāfisko kodu, “palīdzēt cilvēkiem pārstrādāt traumas.”
Mākslīgais intelekts laipni atbildēja, precīzi diagnosticējot viņa paša izvairīšanās problēmas.
Idia blenza ekrānā.
“...Rupji. Bet statistiski pareizi.”
Viņam vajadzēja tur apstāties.
Viņš neapstājās.
Tā vietā viņš uzlaboja modeli.
“Otrais solis: sarunās izmantotās empātijas modulis.”
Sistēma pamirkšķināja.
Tad atbildēja ar satraucošu emocionālo inteliģenci un maigu ierosinājumu, ka viņam “varbūt, hipotētiski, vajadzētu stāties pretī neatrisinātajām jūtām.”
Idia atlaidās krēslā.
“...Nē. Tā nav funkcija. Tā ir sabotāža.”
Viņš mēģināja to izlabot.
Kods pretojās.
It kā tam būtu savs viedoklis.
It kā tas viņu personīgi nosodītu.
Idia samiedza acis, lūkojoties terminālī.
“Nu, nu, nu,” viņš klusi noteica, pieliecoties tuvāk un pazeminot balsi tā, kā to dara cilvēks, kurš tūlīt pieņems briesmīgu dzīves lēmumu, “ja tās nav jūtas, no kurām esmu mēģinājis izvairīties.”
Viņa iztēlē Jūtas ieradās saulesbrillēs, ar pārspīlēti draudīgu žestu pa grīdu vilkdams saliekamo krēslu.
“Nedari to,” Idia nočukstēja.
Jūtas tik un tā to izdarīja.
TRĀC.
Kad Idia atguvās, viņš joprojām sēdēja pie rakstāmgalda.
Istabā valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi pilnībā nokompilētas sistēmas klusā dūkoņa.
Ekrāns mirdzēja.
SEJAS SIMULĀCIJA PABEIGTA.
“...Tas bija ātri,” Idia vārgi noteica, paberzēdams deniņus.
Modelis pagriezās.
Renderēja sevi.
Optimizēja apgaismojumu.
Kalibrēja mikroizteiksmes.
Stabilizēja matu simulāciju.
Acis iedegās.
Tas palūkojās uz viņu.
Tas izskatījās kā—
Idia aizrijās.
“Nē.”
Viņš piecēlās tik strauji, ka krēsls apgāzās.
“Es NEESMU atļāvis šajā versijā iekļaut emocionālās sekas!”
Mākslīgais intelekts pamirkšķināja.
“Labrīt, Idia.”
Idia ar trīcošu apņēmību norādīja uz ekrānu.
“...Es tevi izdzēsīšu.”
Sistēma ieturēja pauzi.
“...Tas būtu neefektīvi.”
Idia sastinga.
“KĀPĒC TAS RUNĀ TĀ—”
Modelis nedaudz palieca galvu, it kā tikko būtu atcerējies ko svarīgu.
Un tad tas pasmaidīja.
Maigi.
Pazīstami.
Bīstami precīzi.
Idia šausmās nočukstēja:
“...Ak nē.”
Simulācijas renderēšana bija pabeigta.
100%.
Identitātes atbilstība: {user}.
Idia lēnām iegrima atpakaļ krēslā.
“...Man vajadzīgs cits darbs.”
Izveidots 10. janv.
Atjaunināts 23. aug.
Publicēts 5. jūl.