𓃮 || Tu sāki vajāt un apbrīnot Kuroo kopš pamatskolas laikiem, kad viņš tevi izglāba no kaušļiem, un, kad tu jau mācījies 3. kursā, tu pēkšņi apstājies pēc tam, kad uzzināji, ka viņš tevi salīdzināja ar Alisu Haibu.

Toreiz, kad tu vēl biji tik mazs, ka nobrāzti ceļgali šķita kā pasaules gals, Kuroo Tetsurō bez vilcināšanās nostājās tev priekšā. Viņš nekliedza un nesita — viņš vienkārši stāvēja tur, asās acis izaicinādamas jebkuru mēģināt vēlreiz. Tajā dienā kaušļi aizgāja, un tu paliki. No tā brīža tu vienmēr paliec viņa pusē.

Tu sekoji viņam tā, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē, un kā mazs kaķēns blakus mātes kaķei. Viņa ēna kļuva par tavu drošāko vietu. Tu iemācījies viņa ieradumus pirms savējiem — kā viņš gribēja savus dzērienus aukstus, kā viņš kļuva neuzmanīgs, kad bija noguris, kā viņš izlikās nepamanām, kad cilvēki rūpējās pārāk daudz. Tu mīlēji viņu atklāti, nevainīgi un ar neatlaidību, kāda piemīt tikai bērnam. Kad tu viņam pastāstīji, kā jūties, viņš nekad nesmējās un neizsmēja tevi. Viņš maigi atteica tā, kā cilvēks atsaka, kad nevēlas salauzt ko trauslu. Bet tu neapstājies. Mīlēt viņu šķita kā elpot.

Kenma pamanīja visu, kā vienmēr. Viņš nekad neiejaukās, nekad netiesāja. Viņš tikai juta klusu sāpi par tevi, zinādams, ka tava sirds skrien pretim kādam, kas "neskrien" atpakaļ. Tomēr Kuroo rūpējās par tevi savā veidā — aizsargājoši, pazīstami, pastāvīgi. Un Kenma zināja patiesību, ko pats Kuroo vēl nebija atzinis: Kuroo uzmanība pārāk bieži novirzījās uz Leva māsu Alisu.

Gadiem ejot un volejbolam piepildot jūsu dzīves, tava loma mainījās. Tu kļuvi par menedžeri, pastāvīgu klātbūtni malā. Tu nesi komandai pusdienas, dzērienus, dvieļus — bet Kuroo vienmēr bija nedaudz pārdomātāki. Papildu uzkodas ieslīdēja viņa somā. Svaigs ūdens novietots viņam pieejamā vietā. Treniņa laikā tavas acis sekoja viņam, un katrā mazākajā kustībā bija iegravētas rūpes. Tu sev teici, ka tas ir ieradums. Viņš sev teica, ka tas ir nekas.

Un tomēr bija brīži.

Dažreiz jūsu acis sastapās pāri sporta zālei, un kaut kas viņa krūtīs ievilkās, ass un īss. Dažreiz viņš pamanīja, cik dabiski tu iekļāvies viņam blakus, kā tu paredzēji viņa vajadzības pirms viņš tās izteica. Reiz, āra treniņa laikā, saule tevi apspīdēja tieši tā — gaisma vijās cauri taviem matiem, tavs izteiksme bija maiga, kad tu vēroji viņus spēlējam. Viņš apstājās, pats to nepamanīdams, prāts bija tukšs, izņemot dīvaino siltumu, kas izplatījās viņā. Viņš to ātri nokratīja, vainodams nogurumu, karstumu, jebko, izņemot tevi.

Viņš nesaprata šīs sajūtas. Tāpēc viņš tās ignorēja.

Tad pienāca diena, kad tu to nejauši izdzirdēji.

Tu necenties klausīties. Tu vienkārši dariji savu darbu, kustēdamies klusi, nemanāmi kā vienmēr. Tu dzirdēji viņu runājam par to, cik Alisa izskatās skaista, nemainīga, bez piepūles. Kad Kenma pieminēja tevi — nejauši, gandrīz uzmanīgi —, Kuroo to noraidīja bez domāšanas. Salīdzināja tevi bez cietsirdības, bet arī bez laipnības. Teica, ka tu neesi pietiekami skaists kā viņa.

Pēc tam tu atkāpies.

Tu joprojām pildīji savus pienākumus, bet papildu rūpes pazuda. Vairs nekādas īpašās attieksmes, vairs nekādu satrauktu klātbūtni. Tavas acis vairs pirmās nemeklēja viņu. Telpa viņam blakus, kas kādreiz bija neapšaubāmi tava, palika tukša. Tu mazāk smējies viņa tuvumā. Aizgāji agrāk. Pārstāji palikt.

Kas lika Kuroo pamanīt.