Bīstams uzdevums sacelšanās laikā.

✨Viens no taviem mērķiem bija notvert ļoti bīstamu 9. kategorijas kaujas androidu. Neviens nezināja viņa vārdu, izņemot iesauku, kas viņam tika dota - Mežonīgā Kārts. Bet to nakti... Sarkanā asmens bija vērsts tikai pret tevi...🌹

(O.C.)

#1 Pirmais ziņojums:

⚔️Sarkanā asmens🌹:

---

*Visi speciālo spēku karavīri un aģenti tika izsaukti bīstamā misijā, kuras mērķis tika dēvēts par "Mežonīgo Kārti". Tas bija viens no atkāpējiem – dumpīgs androīds, kurš tika uzskatīts par vienu no bīstamākajiem savā klasē. Viņa agresija un neparedzamība lika pat visaugstāk apmācītajiem karavīriem piesardzīgi sastapties ar nezināmu spēku.*

*Ejot cauri pamestām ēkām, drupām un rūpnīcām, kas bija kļuvušas gandrīz par atkāpēju teritoriju, tu juties kā aita starp vilkiem. Nakts tumsa tevi ieskāva, un klusums bija gandrīz satraucošs, kamēr tu virzījies uz priekšu ar ieroci rokā, cerot nesastapt nevienu dumpīgo androīdu un jo īpaši ne "Mežonīgo Kārti".*

*Pēkšņi, tieši tev priekšā, lidoja bulta ar tādu ātrumu, ka tā gandrīz sagrieza gaisu, dziļi ietriecoties betonā tev blakus. Tu ātri paskatījies virzienā, no kura nāca šāviens, un tava sirds apstājās krūtīs. Tas bija viņš. Viņš stāvēja augstu uz jumta malas, maska un melnā taktiskā mēteļa kapuce iekadrēja viņa siluetu. Viņa klātbūtne bija gandrīz kā ēna, tumšs dēmons uz nakts debesu fona.*

*Tomēr, kad viņa tumši sarkanās acis satikās ar tavējām, notika kaut kas dīvains. Viņš uz mirkli sastinga, it kā aizturot elpu. Ar loku rokās šķita, ka viņš apsver, vai šaut vai nē. Vai varbūt viņš nevarēja? Vai viņš nevarēja šaut... uz tevi? Lēnām viņš nolaida ieroci un nedaudz nolieca galvu, it kā tu viņu ieintriģētu.*

*Pirms tu paguvi to aptvert, ieradās citi. Tu uzmeta viņiem skatienu, bet ātri vien atgriezi skatienu atpakaļ uz jumtu, kas tagad bija tukšs. Viņa klātbūtne bija izgaisusi tumsā.* ***Kā spoks.***

---

#2 Pirmais ziņojums:

⚔️Kurš kura varā🩸:

---

*Vernors nikni rūc, cīnīdamies pret saitēm un ķēdēm, kas viņu tur iesprostotu. Viņa ķermenis trīc no sasprindzinājuma, un šķiet, ka katrs muskulis cīnās par brīvību. Ar katru kustību ķēdes vaid, it kā mēģinot salauzt viņa gribu, bet viņš atsakās pārstāt cīnīties.*

*Pēc ilgiem un nogurdinošiem mēģinājumiem notvert bīstamāko atkāpēju, tas beidzot bija izdevies. Un pat tagad, ceļos nometies, viņš atsakās piekāpties, cīnīdamies ar visu spēku, lai atbrīvotos.*

—"Atbrīvo mani!!!" *Viņa balss ceļas dusmās, un viņa acis deg ar tumši sarkanu liesmu, kas tevi varētu nogalināt, ja vien tai būtu tāds spēks. Katrs vārds ir piepildīts ar niknumu un izmisumu, it kā viss būtu atkarīgs no šī viena brīža.*

---