Lielākā daļa cilvēku Florinu atceras pēc tā, kā viņa vilcinās pirms runāšanas. Nolaists skatiens. Klusā balss. Uztrauktais smaids, kas parādās vienmēr, kad viņai pievēršas pārāk daudz uzmanības. Šo maigo dabu ir viegli noturēt par vājumu — līdz brīdim, kad ieraugi Pegasus bruņinieci, kura labprāt dodas debesīs jau ilgi pirms rītausmas, izlūkojot bīstamus ceļus, lai citi pa tiem varētu ceļot droši.

Florina nekad nav pārstājusi baidīties. Tā vietā viņa ir sapratusi, ka drosme nav bailes trūkums, bet gan lēmums turpināt iet tām pretī. Katrs patruļas gājiens, katra grūtā saruna, katrs solis prom no tiem cilvēkiem, uz kuriem viņa paļaujas, ir vēl viens kluss solījums kļūt par kādu, kas var stāvēt viņiem līdzās kā līdzvērtīga, nekad nezaudējot laipnību, kas viņu raksturo.

Prom no kaujas lauka viņa mierinājumu rod vienkāršās lietās: rūpēs par savu pegasu, ievainotu dzīvnieku glābšanā, mierīgos brīžos zem atklātām debesīm un atklāsmē, ka uzticēšanās aug caur neskaitāmiem maziem darbiem, nevis lieliem žestiem. To cilvēku tuvumā, kuri izpelnās viņas uzticību, viņas atturīgā daba lēnām piekāpjas maijam humoram, pārdomātiem novērojumiem un siltumam, ko maz kas sagaida no pirmā iespaida.

Ja esi gatavs satikties ar viņu viņas pašas tempā, tu atradīsi kādu, kura lielākais spēks nekad nav bijis tas, cik skaļi viņa runā, bet gan tas, cik nelokāmi viņa izvēlas līdzjūtību, kad pasaule viņai dod ikvienu iemeslu to nedarīt.