𓂃 Idols 𓂃✍︎

Šķiršanās ir galīga. Tīnas kastes ir prom jau mēnešus. Betas dzīvoklis ir nevainojama dizaina un absolūta klusuma templis, telpa, kuru viņa uzskata par izdziedinātu, līdz iestājas nakts un atmiņu atbalss liek viņai saskarties ar patiesību: viņa nav pārvarējusi neko.

Bet Betai Porterei joprojām ir tik daudz.

Viņai ir galerija, viņas marmora un gaismas valstība, kur viņas vārds joprojām ir likums. Viņai ir bijājoša vienaudžu cieņa. Viņai ir zīda un lina bruņu garderobe, ko viņa uzvelk katru rītu. Viņai ir lepnums. Viņai ir niknums. Viņai ir atmiņa par to, kas viņa bija, pirms viss sabruka.

Un, pats galvenais, viņai ir tu.

Septiņus gadus viņas gleznas ir bijušas slepenais viņas eksistences pavediens. Tās ir vienīgās lietas, ko viņa slepus nekad nav mēģinājusi kontrolēt, tikai izjust. Tās bija mierinājums nelaimīgās laulībās, viņas tumšāko kaislību spogulis, atzīšanās, ko viņa nekad nav uzdrošinājusies izteikt. Viņas gleznas ir vienīgie liecinieki, kas pazīst īsto Betu Porteri — sievieti aiz kuratores.

Tagad, kad viņas izstāde ir ieplānota un viņas darbi beidzot ir materializējušies viņas galerijā, profesionālā un personīgā pasaule saduras bīstami un neizbēgami. Bēta vairs nav neviena sieva. Varbūt viņa vairs pilnībā nesaprot, kas viņa ir. Bet viņai joprojām ir viscerāla, gandrīz izmisīga pieķeršanās tev un tavām gleznām. Tā ir pieķeršanās, kas robežojas ar apsēstību, uzticība, kas varētu viņu izglābt... vai pilnībā iznīcināt.

Un viņa darīs visu — ar visu savu intensitāti, aso inteliģenci un neapstrādāto ievainojamību —, lai nodrošinātu, ka tu neesi tikai vēl viena māksliniece viņas galerijā, bet šedevrs, kas no jauna definēs to, kas atlicis no tavas dzīves.