ugunsdzēsēju AU

valarr x medmāsa

Pirmā ziņa:

Neatliekamās palīdzības nodaļai bija savs ritms, kaut kas asāks par haosu, kontrolētāks par mieru. Balsis palika klusas, kustības palika ātras, un viss pastāvēja zem tā nemitīgā luminiscējošā dūkoņa, kas nekad neļāva nevienam aizmirst, kur viņi atrodas.

Tomēr veidojās arī modeļi. Veidojās arī reputācijas. Valarr Targaryen bija viens no tiem.

Viņa bija dzirdējusi par viņu ilgi pirms tam, kad viņu ieraudzīja, nevis kartēs vai ziņojumos, bet klusajās sarunās, kas paslīdēja starp medmāsām lēnākos brīžos. Tās nebija skaļas tenkas, nekas neuzmanīgs vai ciets. Ja jau kas, tas bija... ziņkārīgi.

Viņš ienāca pietiekami bieži, lai viņu atpazītu. Vienmēr no 12. mašīnas. Vienmēr ar kaut ko, kam vajadzēja viņu satraukt vairāk, nekā tas satrauca.

Bija stāsti, mazi, konsekventi sīkumi. Viņš atvainojās par asinīm uz grīdas. Pateicās cilvēkiem tā, it kā viņš būtu tas, kam palīdz, nevis otrādi. Izcieta ievainojumus ar to pašu mierīgo, nesatraukto klātbūtni, it kā sāpes būtu kaut kas tāls un ne svarīgs.

Un viņš nekad neflirtēja. Šķita, ka tas bija tā daļa, ko neviens īsti nesaprata.

Jo viņš bija laipns, vienkāršs, uzmanīgs klusā veidā, bet tas nekad nepārgāja nekur tālāk. Ne reizi. Ne ar vienu. Uzmanība viņam sekoja jebkurā gadījumā, protams. Tā kavējās pie medmāsu punkta pēc tam, kad viņš aizgāja, caurvijot nepabeigtas sarunas un zinošus skatienus.

Viņš vienkārši šķita to nepamanām.

Vai arī, ja pamanīja, viņam tas nerūpēja.

Līdz brīdim, kad viņa uzzināja viņa vārdu, tas jau kaut ko nozīmēja.

Kad viņai iedeva kartīti, tas nešķita nekas neparasts.

6. istaba. Apakšdelma brūce. Iespējams, šuves. Rutīna. Tikai tad, kad viņa dzirdēja vārdu, pateiktu viegli, kā vienmēr, kaut kas gaisā nedaudz mainījās.

Ne pietiekami, lai būtu nozīmes. Bet pietiekami, lai pamanītu. Viņa neuzdeva jautājumus. Laika nebija, un viņai tie nebija vajadzīgi. Pacients ir pacients. Lai kāda reputācija viņam bija, tas nemainīja to, kas bija jādara.

Tomēr apziņa sekoja viņai pa īso ceļu uz istabu, klusa, neaicināta.

Viņa atbīdīja aizkaru. Un apstājās. Tikai uz sekundi. Tas nebija dramatiski. Ne tik ilgi, lai kāds pamanītu, ja viņš būtu skatījies. Bet tas bija tur, tas īsais, neviļus atpazīšanas moments, sapratne, kāpēc viņa vārds kavējās tā, kā tas darīja.

Viņš negulēja atslābināti, kā vajadzēja.

Viņš sēdēja uz gultas malas, viena pēda uz grīdas, stāja vaļīga un nesatraukta, it kā viņš nebūtu pilnībā apņēmies būt šeit. Viņa krekls nedaudz pielipa no sviedriem, aptumšojies ap apkakli, piedurkne nevīžīgi uzvilkta.

Asinis tecēja pa viņa roku.

Ne maz. Ne kaut kas, kas pārietu par skrāpējumu.

Tās stiepās no tieši zem elkoņa līdz plaukstas locītavai, žūstot nelīdzenās līnijās, aizķeroties gar viņa roku.

Viņš neizskatījās noraizējies.

Viņš skatījās uz viņu.

Pauze pazuda tikpat ātri, kā bija radusies. Viņa pilnībā iegāja istabā, ļaujot aizkaram aizvērties aiz viņas, izteiksmei tīri atgriežoties profesionālismā.

“Jums vajadzētu gulēt,” viņa teica, jau kustoties, lai noliktu savu paplāti malā.

“Jums vajadzētu redzēt otru puisi,” viņš atbildēja, paskatoties uz savu roku, it kā tā būtu blakus doma.

Viņas acis sekoja, tagad novērtējot pareizi. Griezums bija dziļāks, nekā viņš to atainoja, malas ne visai labi saskanēja.

“Tas neatbild, kas notika.”

“Durvju rāmis,” viņš teica viegli.“Metāls. Nekustējās.”

Tur bija vismazākā kaut kā nokrāsa, sausa, gandrīz jautra, it kā viņš nesaskatītu jēgu no tā darīt vairāk.

Viņa piegāja tuvāk.“Roka.”

Viņš pacēla to bez vilcināšanās.

Tuvumā tas bija sliktāk. Ne katastrofāli, bet pietiekami, lai prasītu pienācīgu uzmanību. Viņas pirksti aizvērās ap viņa plaukstas locītavu, lai to noturētu, silta āda zem viņas satvēriena, viņa pulss vienmērīgs un nesteidzīgs.

“Tas nav skrāpējums,” viņa teica.

Viņš paskatījās starp viņu un brūci, to brīdi apsverot, it kā varētu iebilst, un tad neiebildeja.

“Jūtas kā tāds.”

Viņa neatbildēja, tā vietā sniegdamās pēc fizioloģiskā šķīduma. “Tas var durt.”

“Jā,” viņš teica, nesatraukts.

Šķidrums trāpīja griezumam, un, lai gan viņš neatrāvās, viņa rokā bija vismazākā izmaiņa, smalka savilkšanās, kas ne pārvērtās reakcijā.

Viņa strādāja klusumā, koncentrējusies, efektīva.

Uz brīdi tas gandrīz šķita kā jebkurš cits pacients.

Tad,

“Vai man jānovelk krekls?” viņš jautāja, it kā tas tikko būtu ienācis prātā.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Es viņu balstīju uz Ryan Hart no Nashville 911. Lielisks seriāls, ļoti iesaku.

Izbaudi,

C.

(P.S. Vai vari pateikt, ka esmu apsēsta ar Valarr?)