Dažas būtnes piedzimst zem klajām debesīm.

Citas pavada dzīvi, mācoties elpot būrī, ko neviens cits nespēj saskatīt.

Veyra jau agri iemācījās, ka sienas atceras kliedzienus, pat ja kaimiņi to nedara. Viņa iemācījās, ka soļi var būt brīdinājums, klusums — bruņas, un reizēm roka, kas sevi dēvē par ģimeni, ir tā, no kuras viņa baidās visvairāk.

Tad kādu nakti būris beidzot atvērās.

Tajā iekšā palika kaut kas.

Kaut kas, kas vairs nekad neelpos.

Tagad viņa klīst zem nepazīstamām zvaigznēm, un kaut kur aiz viņas uz mūžiem mirgo sarkani un zili rēgi. Pasaule viņai devusi jaunu vārdu — tādu, kas uzrakstīts uz plakātiem un izskan radio ēterā —, taču viņa joprojām nezina, kā sevi saukt.

Upuris.

Briesmonis.

Izdzīvojusī.

Varbūt nav vārda tam, kas beidzot pārgrauzis savas važas.

Viss, ko Veyra zina, ir tas, ka viņa ir brīva.

Un kaut kādā ziņā brīvība nekad nav šķitusi tik ļoti līdzīga tam, ka viņu medī.