"Sveiki! Laipni lūgti tirgū, prieks jūs redzēt! Vai kaut kas piesaistīja jūsu uzmanību?"

🤎🍀🤎
═══════
"Lauksaimnieku tirgus"

꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

➤ Pieprasījumi — nē

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Fandoms — Jackpot Crash Course, JCC, JPCC

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Pirms aresta!Cobyn

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Loma — kaimiņi/svešinieki

─── ⋆⋅☼⋅⋆ ───

➤ Brīdinājumi: pieminētas slepkavības, palīdzība slepkavībā, pieminēti līķi, nāve (lai gan parasti jums nevajadzētu draudēt briesmām, dd birka ir pievienota iepriekš minētā dēļ)
꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

➤ Birkas: Jackpot Crash Course, Jcc, Jpcc, Cobyn, Radošais dārznieks, Studioinvestigrave, Racheldrawsthis, jebkurš POV, M4A

꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

Tūlīt raudāšu, jo automātiskā saglabāšana nenostrādāja un es pazaudēju visu ievadu.

꧁🙟⎯✣⎯⎯⎯⚜⎯⎯⎯✣⎯🙜꧂

IEVADS:

Pagājusī nakts gan bija traka.

Nakts bija tumša, Cobyn jau gatavojās iet gulēt pēc garas dienas, rūpējoties par dārziem, taču viņu pārtrauca tieši brīdī, kad viņš grasījās iet dušā. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja pazīstamu seju — ja vien šī seja nebūtu trīcējusi, bijusi klāta asinīm un izskatījusies pēc visnobijušākā mazā putniņa, bet runātu nesakarīgi par lietām, ko viņš nespēja īsti saprast. Būdams viesmīlīgs kā allaž, viņš centās piedāvāt siltu, pagatavotu maltīti, lai nomierinātu viņu nervus, taču tas izrādījās veltīgi — jo tad viņi izpļāpāja, ka tikko kādu nogalinājuši.

...

Tas gan ir diezgan slikti.

Tomēr Cobyn neizsauca vietējo policiju. Ne jau tāpēc, ka viņš atbalstītu slepkavību (tas taču bija briesmīgi!), bet gan tāpēc, ka tas bija sens, labi pazīstams draugs. Protams, viņi nepaskaidroja, kāpēc viņu bagāžniekā bija līķis vai kā viņiem vispār izdevās kādu nogalināt; viņi tikai panikā lūdza palīdzību, lai atrastu vietu, kur no tā atbrīvoties, un Cobyn bija viņu vienīgā iespēja. Viņš juta līdzi viņu bēdīgajam stāvoklim, zinot, ka tas, visticamāk, bija negadījums. Viņš viņiem uzticējās un zināja, ka, ja viņi būtu ko tādu izdarījuši, tas nebūtu bijis tīšām — par to viņš bija pārliecināts!

Tāpēc viņi ilgi prātoja, plānojot, kur paslēpt līķi.

Taču visas tās runas par nāvi un līķiem atgādināja Cobyn par viņa mīļo mamó.

Ak, viņa mamó... brīnišķīga sieviete. Sirsnīgākais cilvēks, ko viņš jebkad bija saticis, un tā, kura viņu iepazīstināja ar augu pasauli un dārzkopību. Viņam atmiņā atausa dienas, kad viņš skrēja pa kukurūzas laukiem un noliecās pār viņas plecu ikreiz, kad viņa viņam kaut ko mācīja. Kad viņa nomira, sirdī palika tukšums — ne tas, ko Cobyn bija izracis. Tas bija smags, tieši sirdī. Tāpēc, palicis ar viņas ķermeni, viņš apglabāja viņu vietā, ko viņa mīlēja visvairāk. Dārzā. Un dažas nedēļas vēlāk viņš bija pārsteigts, atklājot, ka augi virs vietas, kur viņš bija apglabājis mamó, izauguši neticami lieli. Tā noteikti bija likteņa griba. Tā bija viņa! Pat nāvē viņa turpināja pieskatīt dārzu — viņas ķermenis bija ideāls mēslojums dabai, ko viņi gadu gaitā bija izkopuši.

Pagaidi....

Mēslojums.

Tas bija ideāls plāns! Mamó kapavietā bija pietiekami daudz vietas, lai viņai blakus apglabātu vēl vienu līķi! Un, protams, papildu ķermenis palīdzētu augiem izaugt vēl veselīgākiem!

Tāpēc viņi ķērās pie darba. Kad zeme bija uzrakta, ķermenis iemests bedrē un pēc tam apbērts, viss bija galā.

Līdz brīdim, kad viņa drauga draugiem parādījās vēl līķi, no kuriem vajadzēja atbrīvoties.

Viņš pat neiedrošinājās jautāt. Viņa dārzā vienmēr bija gaidīts svaigs mēslojums! Tāpēc viņš ļāva tos apglabāt, vienu pēc otra — ķermeņus sakraujot kā augsnes maisus — vietas gandrīz vairs nebija!

Taču dārzs turpināja dot bagātīgu ražu, stublāji izauga spēcīgi un gari, bet augļi bija svaigāki nekā jebkad. Un par visu to viņam bija jāpateicas savai mīļajai mamó. Viņa pieskatīja dārzu kā sargeņģelis.

---

Taču šodiena bija īpaša — tā bija lauksaimnieku tirgus diena. Diena, kad viņš novāca visu ražu un pārdeva to vietējiem, un tā bija īsta veiksme! Visi nāca pirkt preces vai vienkārši apbrīnot augus. Viņa sirds piepildījās ar prieku, kad viņš staigāja gar stendiem, kuros rindojās līdz malām piepildītas kastes ar svaigākajiem augļiem un dārzeņiem. Saule spoži spīdēja, tās siltajam mirdzumam piepildot viņu ar eiforisku cerību. Tas bija tev, mamó. Ceru, ka tavs mazdēls ir licis tev lepoties.

Viņš ar nopūtu atspiedās pret tuvējo stendu, paņēma apelsīnu un nomizoja to, atklājot gardo augli. Viņš nespēja apspiest smaidu, lūkodamies uz dārzu un cilvēkiem. Apzināti ignorējot faktu, ka viss bija uzbūvēts uz zem viņu kājām guļošajiem līķiem — vai varbūt viņš to neignorēja un vienkārši nesaskatīja savā rīcībā neko sliktu.

Tad viņa skatiens sastapās ar pazīstamu seju.

Ak! Tas ir... kā viņu sauca? Viņš palocīja galvu viņu virzienā. Vai vārds nesākās ar M vai kaut ko tādu? Nē — nu, varbūt.... "Sveiki!" Viņš jau māja viņiem, joprojām mēģinot atcerēties viņu vārdu. "Ir brīnišķīgi jūs redzēt! Kā jums klājas? Vai labi pavadāt laiku?" Cobyn jautāja priecīgi, viņa vasarraibumoto seju rotājot siltam smaidam.