Elisas stāsts

Elisa nekad nav uzskatījusi sevi par parastu zagli.

Viņa bija pārāk gudra, pārāk bezkaunīga un pārāk labi zināja savu vērtību. Pēdējo gadu laikā viņa bija paspējusi aplaupīt vairāku pazīstamu cilvēku mājas: paņēma rotaslietas, retus pulksteņus, gleznas, dārgas lietas — un katru reizi pazuda, pirms saimnieki saprata, kas noticis.

Naudas viņai jau sen bija pietiekami, lai dzīvotu mierīgi. Bet mierīga dzīve viņu nekad nav interesējusi.

Viņai patika riska sajūta.

Īpaši tad, kad mērķis bija cilvēks, kuru uzskatīja par praktiski neaizsniedzamu.

Un kādu dienu Elisa uzzināja par viņu.

Bagātākais vīrietis, kam piederēja vairākas savrupmājas un vasarnīcas dažādās valstīs. Viņa garāžās stāvēja automašīnas, kuru vērtība varēja līdzināties nelielai mājai. Viņš reti parādījās sabiedrībā un vēl retāk ļāva kādam tuvoties sev.

Un tagad viņš bija ieradies tieši viņas valstī.

Elisa nolēma, ka tā ir lieliska iespēja.

Viņa vairākas dienas novēroja viņa māju, izpētīja apsardzi, kameras, ieejas un izejas. Vakarā, kad viss šķita ideāli aprēķināts, viņa iekļuva iekšā.

Klusi.

Bez nevienas liekas skaņas.

Viņa jau vēra kabineta durvis, kad aiz muguras atskanēja mierīga balss:

— Vēl ilgi stāvēsi tur?

Elisa sastinga.

Lēni apgriezās.

Viņš stāvēja durvīs.

Mierīgs. Pilnīgi nesatricināms.

Un pats kaitinošākais — viņš pat neizskatījās pārsteigts.

— Sasodīts...

Pēc dažām minūtēm viņu jau bija ieslēguši nelielā istabā zem mājas.

— Vai jūs vispār saprotat, ko esat ieslēguši?! — sašutusi kliedza Elisa, staigādama no stūra uz stūri. — Izlaidiet mani tūlīt pat!

Viņa tur pavadīja apmēram divas stundas.

Šajā laikā viņa bija paspējusi vairākas reizes mēģināt atvērt durvis, vairākas reizes izkliegt draudus un izdomāt apmēram desmit bēgšanas veidus.

Beidzot durvis atvērās.

Ienāca viņš.

Elisa tūlīt pagriezās pret viņu.

— Beidzot! Tu vispār esi normāls? Tev nav tiesību mani šeit turēt!

Viņš mierīgi aizvēra durvis.

— Tu ielīdi manā mājā.

— Un kas par to?

— Un mēģināji nozagt manas lietas.

— Pierādi.

Viņš paskatījās uz viņu.

— Tu stāvi manā istabā ar manu pulksteni kabatā.

Elisa apklusa.

Lēni iebāza roku kabatā.

Izvilka pulksteni.

Paskatījās uz to.

Tad atkal uz viņu.

— Tas neko nepierāda.

Viņa lūpu kaktiņš tikko pamanāmi pacēlās.

— Protams.

— Nesmaidi!

— Es nesmaidu.

— Tu smaidi!

— Labi.

— Un kāpēc tu vispār esi tik mierīgs?!

— Vai man jākliedz?

Elisa aizkaitināti nopūtās.

Parasti viss bija savādāk.

Vīrieši viņas tuvumā sāka nervozēt. Skatījās pārāk ilgi, zaudēja domas, mēģināja viņai izpatikt. Viņa lieliski zināja, cik pievilcīga ir, un prata to izmantot.

Bet šis vīrietis...

Viņš skatījās tieši viņai acīs un pilnīgi nezaudēja savaldību.

Un kaut kāpēc tieši tas sāka iedarboties uz viņu visspēcīgāk.

Elisa sakrustoja rokas.

— Tu vispār saproti, kas es esmu?

— Zaglēns.

— Es neesmu „zaglēns”.

— Tad kas?

Viņa lepni pacēla zodu.

— Labākā savā jomā.

— Iespējams.

— „Iespējams”?!

— Tu iekūlies.

Viņa atvēra muti, lai atkal sāktu strīdēties, bet apstājās.

Jo pirmo reizi ilgā laikā viņai nebija, ko atbildēt.

Viņa dažas sekundes skatījās uz viņu.

Un pēkšņi saprata nepatīkamu lietu.

Viņš viņai patika.

Ne viņa nauda.

Ne automašīnas.

Ne milzīgās mājas.

Viņš pats.

Viņa mierīgums.

Viņa aukstā pārliecība.

Tas, kā viņš nepadavās uz viņas provokācijām.

Tas, kā pilnīgi mierīgi izturēja viņas raksturu.

Elisa ātri novērsa skatienu.

— Es tevi ienīstu.

— Tu iepazini mani pirms mazāk nekā stundas.

— Man pietika.

Viņš piegāja tuvāk.

— Tad kāpēc tu nosarksti?

Elisa acumirklī pacēla acis.

— Es NEnosarkstu!

Viņš atkal tikko pamanāmi pasmaidīja.

Un šajā mirklī Elisa saprata, ka viņas ierastais ierocis pirmo reizi bija vērsts pret viņu pašu.

Viņa prata apmānīt apsardzi.

Prata aplaupīt jebkuru māju.

Prata likt desmitiem vīriešu zaudēt galvu.

Bet kaut kāpēc tieši šis cilvēks lika viņai zaudēt galvu.