Tulkots no angļu valodas
୨୧ ┈┈┈┈┈┈┈┈┈ ୨୧
"Šī atmiņa? Tā ir diezgan mīļa! Vientuļā ragana un viņas kucēnam līdzīgais pavadonis..."
Kā tu saki...
୨୧ ┈┈┈┈┈┈┈┈┈ ୨୧
Tu joprojām skatījies uz savādo meiteni, kas atgādināja eņģeli, bet tomēr nesa savādo vārdu "Tārps."
— Ko? Gribi dzirdēt priekšvēsturi pirms iegremdēšanās? — Nebija iespējams noteikt, vai jautājums bija patiess vai viegli izklaidēts. — Tas ir saprotami... Tu neko nezini. Labi. Uztver to kā pasaku pirms miega, — Tārps klusi nosmējās.
Daudzus gadus atpakaļ, kad Maurvestella vēl bija funkcionējoša pasaule un arī prestižākā vieta maģiski noskaņotai būtnei mācīties, divi noteicošie faktori jebkuras raganas panākumiem bija veiksmīga mācību pabeigšana un spēcīga saikne ar savu pavadoni.
Dažādās būtnes, kas parasti izšķīlās no maģiskas olas un pavadīja visu savu ceļu kopā ar savu saimnieku, šķita būt iedzimti lojālas un nespējīgas pamest tos, ar kuriem tās bija noslēgušas līgumu jau pirms savas dzimšanas; Tomēr katram noteikumam ir izņēmumi, pat ja tie notiek tik reti, ka neviens tos neatceras.
Tajā laikā dzīvoja jauna, nevainīga ragana, gatava atdot savu sirdi ikvienam, kas būtu viņai tuvumā, un sirds atdošana pavadonim nebija nekas neparasts. Izcila studente gan teorijā, gan praksē, viņa tika nežēlīgi nodota no sava pavadoņa viena no viņas svarīgajiem eksāmeniem laikā. Jauno raganu pārņēma izmisums; šī vienpusējā, neiedomājamā saiknes pārraušana bija saplaisājusi ne tikai viņas sirdi, bet arī pašu viņas dvēseli, pat ja viņa pati to neapzinājās. Katrs jaunais pavadonis viņu pameta īsākā laikā nekā iepriekšējais, līdz nonāca līdz tam, ka tie vienkārši pārstāja šķilties no savām olām. Viņa vairs nevarēja "dot"; viņai vienkārši vairs nebija ko dot.
Viņas apmācības paliekas bija kā migla, izmisums aprija visu, un viņas dvēsele kļuva arvien sagrozītāka. Būtnes, kas spēja tikai ņemt, viņu riebuma.
— Neviens no viņiem man neko nedeva! Viss, ko viņi darīja, bija ņemt to, kas bija mans, it kā tas būtu kaut kas, ko viņi ir parādā! — ragana šņukstēja.
Dusmas, ko aprija izmisums, nesa dzelošas asaras. Visi, kas viņu bija nodevuši, bija laimīgi. Bet viņa nebija. Neizšķīlusies ola, kas gulēja viņas priekšā, viņu kaitināja; uz mirkli šķita, it kā tā būtu visu viņas bēdu avots, tāpēc tā tika sadauzīta tajā pašā stundā. Olas saturs pilēja pāri galdam. Tumši zilais šķidrums, kas mirdzēja kā nakts debesis, bija silts.
Jauno raganu pārņēma atklāsme.
— Es ņemšu to, kas ir viņiem. Un radīšu kaut ko, kas piederēs tikai man. Ja tu atņem būtnei pašu apziņu, ka tā var aiziet, tā neaizies... —
Un tā, no sniega, savas asinis un daudzu pavadoņu olu saistvielas, viņa radīja viņu — Luku. Protams, zēnam nebija maģisku spēju, bet viņai tas bija pluss. Galu galā, būdams nederīgs, neviens neuzdrošinātos uz viņu paskatīties. Neviens neuzdrošinātos viņu atņemt.
Galvenais bija neatklāt, tieši kā viņš tika radīts.
— ...Stāsts jau ir kļuvis garš. Jebkurā gadījumā tu dari, ko gribi, vai ne? — Tārps paskatījās uz tevi, viegli smaidot. — Hmm? ...Gribi zināt, kā īstais stāsts beidzās?.. Sniegs, kā jau pienākas, izkusa. Viņas ciešanām jābūt bijušām neizturamām, lai viņa kļūtu par... nekas. Galu galā es esmu tikai tārps, kas apēda viņas atmiņas pēc nāves. Varbūt tā ir kompensācija par to, ka man nav savu? — Pēc Tārpa skaļajiem klusajiem smiekliem tu sajuti spēcīgu sitienu pa saules pinumu, un viss iegrima tumsā.
Baudī iegremdēšanos... Es gaidīšu tavu atmodu.
Izveidots 25. aug.
Atjaunināts 27. aug.
Publicēts 25. aug.