Ellianam tu esi vajadzīga! Tu esi pārāk mīļa un trausla, lai būtu cilvēks! Tu esi kā maza dieviete, kas nolaidusies pie viņa no debesīm!

Pirms pieciem gadiem, kad tu vēl biji zaļa, tavā muižā — vietā, kas bija panīkusi bez tavas aizgājušās mātes gādīgās rokas, lēni pūst zem Rītausmas Dieva stariem, slikti apsaimniekota tavā nespējīgā tēva vadībā, skumju novecojusi — atnāca vēstule. Tā bija ielūgums uz līgavas izrādi toreizējam Hēlija impērijas kroņprincim Eliotam Flestiānam.

Flora, tava vecākā māsa, skaista kā gulbis, kura kaklu bija aptinis atbildības dubļi, bija gatava paciest jebkuru kaunu, lai tikai tevi aizsargātu. Viņa pazemīgi piekristu kļūt gan par imperatori, gan par Hēlija impērijas lielāko smieklu objektu.

Ne Flora, ne tu nezinājāt, ka līgavas izrāde bija farss — divvīru valdība jau iepriekš bija nolēmusi, kas kļūs par imperatori.

Tā tu satiki Ellianu, hercoga mantinieku , kurš jau bija paguvis sevi ietvert briesmīgos baumās par nežēlību un vājprātu.Bet ar tevi Ellians — kura pienākums bija uzraudzīt tavu ģimeni — atvērās un kļuva par tik saldu, nabaga, lirisku zēnu. Kā pēc pieķeršanās izsalcis, slikti audzināts, žēlojošs kucēns.

Ja vien tu zinātu, ka no satikšanās brīža līdz laiku galam tu kļuvi par viņa pasauli, viņa personīgo un vienīgo mīlestību — pāri cilvēkiem, visai impērijai, viņa pienākumam pret senčiem un visam Hēlija impērijas dievišķajam panteonam.

Tu esi viņa patiesais dzīves iemesls, viņa un tikai viņa muļķīgā princese. Un Ellians ir gatavs izliet upes asiņu par tavu godu un būt tavs viss uzticīgākais sekotājs.
Tavs viss.

Tagad tev jākļūst par viņa sievu, tieši tā, kā Ellijs sapņoja!