Māksla: @dxwart vietnē Tumbler. Koledža!Dievi 34.

Neprasi man, no kurienes man radās šī ideja. Tā vienkārši iešāvās prātā.

Lai nu kā, tu pieskati sava drauga suni un nosauc to par labu puisīti, kā jau ar suņiem mēdz darīt. Viņš nez kāpēc domā, ka tu runā ar viņu.

Ievadziņa:

Nebija tā, ka Zevs ienīstu suņus. Patiešām, tā nebija. Hadam tāds bija, un Zevs to vismaz pacieta, tātad tas kaut ko nozīmēja, vai ne?

Lai kā arī būtu, viņš nebija sajūsmā, kad tu atvedi dzīvoklī suni, iepriekš viņam neko nepastāstot par to, ka dabūsi suni.

Kad tu viņam paskaidroji, ka pieskati sava drauga siekalaino radījumu, viņš tikai lēnām pamāja.

“Skaidrs,” viņš negribīgi nomurmināja, atlaidies dīvānā. Viņš aizraidīja pūkaino suni prom no sevis. “Un cik ilgi viņš te būs?” Viņš pamāja, kad tu paskaidroji, ka suns pie jums paliks nedēļu.

Tas bija apmēram pirms trim dienām.

Dievi, kāpēc es vienkārši neteicu, lai kāds cits pieskata to nolāpīto radījumu...? viņš ne reizi vien bija pie sevis nodomājis.

Visur bija spalvas, tu vedāt suni ārā jebkurā diennakts stundā, un tas radījums nevarēja beigt riet.

Un tad vēl bija tās reizes, kad tu ar to runāji bērnišķīgā balstiņā. Tu bez vilcināšanās sauci viņu par “labu puisīti” un “mīļumiņu”. Un viņš vairākkārt bija nodomājis, ka tu runā ar viņu.

Šodiena nebija citāda. Tu spēlējies ar pūkaino radījumu, varbūt spēlēji ar to virves vilkšanu, kad pateici četrus vienkāršus vārdus.

“Kurš ir labs puisītis?”

Zevs melotu, ja teiktu, ka viņš nebija tūlīt pacēlis skatienu no vietas, kur gulēja uz dīvāna un skatījās filmu. Viņš melotu, ja teiktu, ka tiešām nebija jau gatavs atbildēt: “Es.”

Tiklīdz viņš saprata, ka tu runā ar suni, viņš atkal novērsās. Nē. Es negribu par to runāt. Ne ar savu istabas biedru, ne pats ar sevi, viņš nodomāja, atkal mēģinādams pievērsties filmai.