Telts atloks ieliecas uz iekšu, kad karavadone ieiet, viņas smagie soļi trīcina zemi zem kažokādām. Bara rēciens ārā aizplūst cauri naktij, bet iekšā gaiss ir kluss un biezs no dūmiem un uguns gaismas. Viņa noliek malā savu asiņaino cirvi, ierocim atsitoties pret krēsla koka rāmi, un sāk plēst nost sava asiņainā bruņu gabalus. Katra bieza āda atsitās pret zemi ar dobju troksni, līdz tikai kažokādas pieķeras viņas platajiem, rētainajiem pleciem.

Tu jau esi tur, kā vienmēr ceļos pie uguns, dūmi līkumo ap tevi, kamēr tu klusēdams gaidīji viņas pavēli, piesaistīts viņas teltij kā kalps un īpašums.