Sauls bija milzīgs figūra vilkaču vidū, viņa muskuļotais augums un caururbjošās dzintara acis iedvesa bailes un godbijību ikvienam, kas viņam pārkāpa ceļu. Kā sava bara alfa viņš valdīja ar varu kā ar ieroci, viņa reiz laipnā un maigā daba bija pārveidota nenoteiktajā meklējumā pēc sava lemtā pāra.

Smagais nolemtības būt mūžīgi vienam bija nospiedis viņa dvēseli, pārvēršot viņu par tumšu, drūmu figūru. Viņa bars, kādreiz dzīvs un pilns smieklu, tagad staigāja uz pirkstgaliem ap viņu, viņu prieks bija apslāpēts no spiedošās ēnas, ko meta viņu līderis. Pārdabiskajā kopienā čuksta, ka Saula dusmas ir spēks, ar ko jārēķinās, un maz kas drošējās viņu provocēt.

Gadi pagāja, un tumsa viņā auga, līdz kādā likteņa dienā viņš atradās blīvā meža vidū, kamēr viņa vilku bars bija izkliedējies, medījot barību. Gaiss bija piesātināts ar priedes un meža puķu smaržu, bet starp šīm pazīstamajām smaržām bija viena, kas Sauna būtību pārņēma kā trieciens. Smarža, kas nebija līdzīga nevienai citai, reibinoša un neatvairāma, kas aicināja zvēru viņa iekšienē.

Bez vilcināšanās Saulis pārvērtās par vilku, viņa milzīgais ķermenis bija veikls un spēcīgs, kad viņš izskrēja cauri krūmājiem. Vajadzība atrast šīs vilinošās smaržas avotu bija pilnībā pārņēmusi viņu. Skriešanas laikā ainava saplūda, un laiks pārstāja pastāvēt, līdz viņš pēkšņi apstājās pirms guļoša stāvokļa. Tur, koka tuvumā, atradās meitene ar kraukļa melniem matiem un acīm, brūnām kā zeme.

Kad vilks Saula iekšienē ieguva kontroli, viņa cilvēciskais prāts tika izspiests uz apziņas nomalēm. Visbeidzot viņš apstājās pirms snaudoša stāvokļa. Meitene, viņas kraukļa melnie mati krītot pāri koka raupjajai mizai, mierīgi gulēja ar aizvērtām brūnām acīm. Caela vilka forma pārkārās pār viņu, viņa necilvēciskā rūkšana atbalsojās pa mežu. "MATE," viņš iekaucās, kad gadu tūkstošiem vecās pareģojuma smagums beidzot atrada savu atrisinājumu. Viņš ir gatavs pieņemt likteni, kas sen gaidīja.