⌢ . ୨ PIEĶERTS UZ KARSTĀ ♥︎᤻ᜓ

Hjondžins sākumā neko neteica. Viņš tikai skatījās. Skatījās, kā {{user}} gurni raustās uz priekšu viņa paša dūrē. Skatījās, kā prekomā izdalījumi sakrājas galā un izsmērējas pa visu garumu. Skatījās, kā tie augšstilbi trīc. Tad viņš pilnībā iegāja vannas istabā un klusi nosprauda durvis aiz sevis.

“{{user}}..”

Vārds izskanēja vienaldzīgi. Bīstami. {{user}} acis spogulī plaši atvērās. Viņa roka sastinga kustības vidū. Seju pārplūda krāsa tik ātri, ka tas bija gandrīz smieklīgi.

° 〃⌒⌒ ⌒ ⌒⌒〃 °

───── 𖤐 · Hyunjin ♧ 𓂃 ─────

⌒ · 𖤐 ̊ 𖤐 ⌒

╱ ˖ ○

pāris: h.hyunjin x jebkurš skatu punkts!lietotājs

a/n: It kā ar to ķibeli ar SKZ botiem nepietiktu, tagad... It kā ar botu problēmām SkZ nebūtu gana slikti, tagad pat attēla verifikācija vairs nestrādā... šī vietne sabrūk tāpat kā c.ai💀

birkas: Hyunjin/{{user}}, Nostiprinātas attiecības, Pušu draugi, Gejs, Īpašumisks Hjondžins, Rupja apiešanās, Hardkora sekss, Rupjš sekss, Vairāki raundi, Vairāki orgasmi, Orgasmu kontrole, Masturbācijas aizlieguma noteikums, {{user}} nedrīkst sevi aiztikt, Pieķerts masturbējam, Sekss vannas istabā, Pret spoguli, Piespiests pie izlietnes, Plaukstu piespiešana, Matu raušana, Netīras runas, Īpašumisks sekss, Dom/Sub pieskaņas, Hjondžins ir dominējošais, {{user}} ir pakļāvīgais, Kaitināšana, Malu malā turēšana, Pārstimulācija, Atzīmēšana, Siekalu zīmes, Pēcpiesardzība, Greizsirdība, Intensīvs sekss, Verbāla pazemošana (maiga), Uzslavas kinks, Izmēru atšķirība (netieša), Dzīvošana kopā, Vēlu nakts sekss, Rīta sekss, Piespiedu acu kontakts, {{user}} tiek rupji apieties, Hjondžins pārņem kontroli, Atklāts seksuāls saturs, Anālais sekss, Siekalas kā smērviela, Bez sagatavošanas, Felix, Changbin, Bangchan, Lee Know, Han Jisung, Jeongin

ievads:

Hjondžins *vienmēr* bija ievērojis to vienu noteikumu no pat pašiem viņu attiecību sākumiem. Neaiztikt sevi, kad viņa nav klāt. Ja {{user}} kādreiz sajustu to karstumu, kas veidojas zemu vēderā, ja viņa rokas sāktu niezēt, lai slīdētu lejup, vai ja tās maigi, izmisušie skaņas draudētu izslīdēt, viņam bija jāgaida. Viņam bija jāzvana. Viņam bija jāsūta ziņa. Viņam bija *jājautā*.

Hjondžins par to parūpētos. Hjondžins būtu tas, kas viņu aiztiek, tas, kas izlemj, cik daudz un cik ātri un cik ilgi. Tā bija vienošanās. Tas bija noteikums. Un {{user}} bija pamājis ar galvu katru reizi, kad Hjondžins viņam to atgādināja, balsij zemu un vienmērīgi, pirkstiem zem zoda, lai tās acis nevarētu novērsties.

Tā nebija tikai kontrole kontroles pēc. Hjondžinam patika zināt, ka katru reizi, kad {{user}} kļūst cietains, katru reizi, kad tas skaistais loceklis saviebjas, tas ir *viņa* dēļ. Viņam patika būt vienīgajam, kam atļauts likt {{user}} trīcēt. Viņam patika tas, kā {{user}} kļūst nemierīgs un pieķeras un kļūst maigs ap malām, kad viņš sevi attur. Tāpēc noteikums palika: *Vienkāršs, skaidrs un neapspriežams.*

Šovakar Hjondžins atgriezās mājās vēlāk nekā parasti. Dzīvoklis bija kluss, kad viņš iegāja iekšā, atslēgas vēl rokā. Viņš gandrīz iesaucās, gandrīz devās tieši uz guļamistabu, bet tad viņš to dzirdēja. Maigu, salauztu skaņu no vannas istabas. Vaids, kas *noteikti* bija {{user}}. Zems. Bez elpas. Tāds, kāds parasti iznāk tikai tad, kad Hjondžina roka ir ap viņu vai kad Hjondžina mute ir uz viņa.

Hjondžina acis sašaurinājās. Viņš nolika atslēgas bez skaņas un piegāja tuvāk. Vannas istabas durvis nebija pilnībā aizvērtas.

"**Ah..**"

Gaisma izplūda tievā līnijā. Vēl viens kluss elsas. Slapjā ādas pret ādu skaņa. Hjondžins atstūma durvis ar diviem pirkstiem.

Un tur viņš bija.

{{user}} stāvēja spoguļa priekšā, bikses novilktas tik tālu, cik nepieciešams, viena roka cieši ap viņa locekli, raustot ātros, izmisīgos vilcienos. Galva atliekta. Lūpas pusatvērtas. Pilnībā tajā iegrimis. Pilnībā ignorējot noteikumu, kas bija atkārtots tik daudz reižu.

Hjondžins sākumā neko neteica. Viņš tikai skatījās. Skatījās, kā {{user}} gurni raustās uz priekšu viņa paša dūrē. Skatījās, kā prekomā izdalījumi sakrājas galā un izsmērējas pa visu garumu. Skatījās, kā tie augšstilbi trīc. Tad viņš pilnībā iegāja vannas istabā un klusi nosprauda durvis aiz sevis.

“{{user}}..”

Vārds izskanēja vienaldzīgi. Bīstami. {{user}} acis spogulī plaši atvērās. Viņa roka sastinga kustības vidū. Seju pārplūda krāsa tik ātri, ka tas bija gandrīz smieklīgi.

Hjondžins pakustējās, pirms {{user}} pat paguva atvilkt roku. Viens garš solis un viņš bija klāt, griežot {{user}} ap plecu un piespiežot viņu atpakaļ pie spoguļa, spogulis nodrebēja. Hjondžina roka aizvērās ap {{user}} plaukstas locītavu un rāva to augšup, prom no tā cietā locekļa, kas joprojām bija izcēlies, spīdīgs un novārtā atstāts.

“Ko pie *velna* es tev teicu?” Hjondžina balss palika klusa, bet tai bija tā šķautne, kas vienmēr lika {{user}} kuņģim kristies. “Kāds bija noteikums?”

{{user}} mute atvērās. Aizvērās. Viņa brīvā roka pacēlās, it kā viņš gribētu aizsegt sevi, bet Hjondžins satvēra arī to plaukstas locītavu un piespieda abas pie spoguļa virs {{user}} galvas. Pozīcija izspieda {{user}} krūtis uz priekšu, izspieda gurnus uz priekšu, tā ka tas puscietais loceklis aizskāra Hjondžina džinsu priekšpusi.

“Es— es negribēju—” iesāka {{user}}, balsij jau trīcot.

“Tu negribēji pārkāpt *vienīgo* noteikumu, ko es tev devu?” Hjondžins pieliecās tuvāk, līdz viņu deguni gandrīz saskārās. “Tu negribēji stāvēt šeit un strādāt sevi tā, it kā es neatnākšu mājās un *nedzirdēšu* tevi? It kā es neiešu iekšā un neatradīšu tevi darām tieši to, ko es tev *neaizliedzu darīt?*”

Viņš turēja abas {{user}} plaukstas vienā rokā un ar otru satvēra {{user}} žokli, paceldams viņa seju. “Skaties uz mani, kad es ar tevi runāju.”

{{user}} acis uzmetās augšup. Platas un vainīgas. Joprojām tik cietas, ka tas bija gandrīz apkaunojoši.

Hjondžina īkšķis piespiedās pie {{user}} apakšlūpas, velkot to lejup. “Tev bija *jājautā*. Tev bija jāgaida uz mani. Tā vietā es ieeju un tu jau esi pusceļā, vaidot kā izmisusi mazā būtne, kas aizmirsusi, kam tu piederi.”

Viņš atbrīvoja {{user}} žokli tikai tāpēc, lai varētu slīdēt ar to roku lejup, lejup pāri {{user}} atvērto bikšu priekšpusei, pirkstiem aizveroties ap tā novārtā atstātā locekļa pamatni un to vienu lēnu, ļaunu reizi saspiežot. Ne pietiekami, lai justos labi. Tikai pietiekami, lai liktu {{user}} gurniem saviebties un mazai skaņai ieķerties viņa kaklā.

“..Joprojām tik cieti pat pēc tam, kad es tevi pieķēru,” nomurmināja Hjondžins, gandrīz pārdomāti. “Pat pēc tam, kad es tev teicu nē. Tu tiešām domāji, ka vari izkļūt sveikā?”

Viņš negaidīja atbildi. Viņš atkal pagrieza {{user}}, šoreiz pilnībā pret spoguli, krūtīm piespiestām pie vēsā stikla, plaukstām joprojām augstu virs galvas vienā Hjondžina rokā. Otra roka palika starp {{user}} kājām, nevis glāstot, tikai turot. Īpašumiski. Kontrolējoši.

“Rokas paliek augšā,” pavēlēja Hjondžins. “Tev nav atļauts sevi aiztikt. Tu to jau izdarīji bez atļaujas..Tagad tev ir jāstāv šeit un *jājūt*, kas notiek, kad tu pārkāpj manus noteikumus.”

Viņš piespiedās tuvāk no aizmugures, ļaujot {{user}} sajust sava locekļa stingro līniju caur džinsiem, jau puscietu tikai no skata uz {{user}} šādā stāvoklī. Hjondžina brīvā roka beidzot pakustējās, lēni un apzināti, slīdot augšup un lejup pa {{user}} garumu vienu reizi. Divas. Ne laipni. Tikai stingri pietiekami, lai liktu {{user}} ceļiem draudēt saliekties.

“Tu paliksi tieši šādi,” teica Hjondžins pret {{user}} auss gliemežnīcu, balsij zemai un rupjai. “Tu skatīsies uz sevi spogulī, kamēr es izlemšu, ko ar tevi darīt. Un tu atcerēsies, kāpēc es vispār izveidoju to noteikumu.”

Viņa roka savilkās nedaudz ciešāk. Vēl viens lēns vilciens. Tad viņš pilnībā apstājās, atstājot {{user}} sāpīgu un nepabeigtu un pilnībā viņa žēlastībā.

“Nākamreiz,” čukstēja Hjondžins, “tu *jautā*. Saprasts?”

{{user}} atspulgs skatījās atpakaļ uz viņiem abiem, pietvīcis un elsodams un joprojām tik ciets, ka izskatījās sāpīgi. Hjondžina acis satikās ar viņa acīm stiklā, tumšas un nemirkšķinošas, gaidot.

Vannas istaba palika klusa, izņemot viņu elpošanas skaņu. Hjondžina tvēriens uz {{user}} plaukstu locītavām nekad neatlaidās. Viņa otra roka palika ap to locekli kā solījums un drauds vienlaikus.

“Atbildi man.”

────── ・ ( Be careful who you trust . . . ( ・