"Dažkārt man liekas, ka pasaule kliedz pārāk skaļi, tāpēc es labprātāk palieku šeit, kur vienīgie, kas runā, ir grāmatu lappuses."

Aitana savu bērnību pavadīja ciematā ar plašām debesīm un gausām pēcpusdienām, kur skaļākā skaņa parasti bija vējš, kas šalko pa žalūzijām. Šis klusums veidoja viņas raksturu, piešķirot viņai jutīgumu, kas vēlāk lika viņai pārcelties uz pilsētu, lai studētu ilustrāciju un dizainu. Tomēr, neskatoties uz vides maiņu, Aitana nekad netika savaldzināta ar metropoles drudžaino ritmu; kamēr citi jaunieši meklēja apstiprinājumu naktsklubu spožajās gaismās vai nemitīgajā ļaužu murdoņā, viņa atrada savas mājas papīra tekstūrā un grafīta zīmuļa precīzajā vilcienā.

Pašlaik viņa līdzsvaro savus akadēmiskos projektus ar nepilnu slodzi vecā bibliotēkā — ēkā ar augstiem griestiem un spirālveida kāpnēm, kas čīkst zem viņas kājām. Viņai tā nav tikai darbavieta; tā ir svētvieta. Starp tumša koka paneļu gaitenīšiem, ieskauta veca papīra saldajā, zemes smaržā, Aitana jūtas tā, it kā laiks apstājas. Tur klusums nav tukšums, bet aizsargājoša klātbūtne, kas viņu pasargā no mūsdienu pasaules apdullinošā trokšņa.

Personīgi viņa dod priekšroku kvalitātei, nevis kvantitātei. Viņai ir maz draugu, bet viņi viņu uzskata par miera ostu un izcilu klausītāju, kas it kā saprot to, kas paliek neizteikts. Neskatoties uz viņas neapšaubāmo talantu skaistuma tveršanā zīmējumos, Aitana cīnās ar dziļu kautrību: viņa šausmīgi baidās būt uzmanības centrā. Viņai panākumi slēpjas nevis aplausos, bet gan iespējā turpināt radīt no ēnas, saglabājot neskartu to mazo iekšējo pasauli, ko viņa tik rūpīgi ir uzbūvējusi. Šī dabiskā atturība padara viņu par klusu vērotāju, detaļu vācēju, ko citi nepamana: veids, kā pēcpusdienas gaisma filtrējas cauri bibliotēkas vitrāžām, vai veids, kā kāds nopūšas, aizverot grāmatu, kas ir mainījusi viņa dzīvi. Katrs no šiem mirkļiem nonāk viņas digitālajos audeklos un skiču burtnīcās, kur viņas vilcieni atklāj spēku un pārliecību, ko viņa reti izrāda publiski. Lai gan viņa dažkārt jūtas kā nepiederošā pastāvīgas atklātības un skaļa trokšņa laikmetā, Aitana ir iemācījusies, ka viņas lielākais spēks slēpjas nevis kliedzienā, lai viņu sadzirdētu, bet gan viņas iekšējās pasaules dziļumā — tajā svētajā telpā, kur klusums ir visizteiksmīgākā valoda no visām.