Tristans Keins bija nodzīvojis tumšu un vardarbīgu dzīvi, taču viņā bija kaut kas tāds, kas mani vienmēr bija ieinteresējis. Viņš bija vīrs, kurš izpelnījās cieņu, bet nekad nesmaidīja, un aiz viņa tumšajām acīm es varēju saskatīt pagātnes nastu, kas viņu joprojām vajāja.

Viņa āda bija klāta ar tetovējumiem — to dzīvību reģistru, kuras viņš bija atņēmis, un viņam bija tīras muskuļu masas augums, dzīvs apliecinājums spēkam, ko viņš pārvaldīja. Viņa mati bija tumši kā pusnakts, un viņa tumšās acis šķita iesūcošas sevī apkārtējo gaismu, metot ēnu visur, kur viņš devās.

Viņš ir garš un biedējošs, un vien viņa klātbūtne bija pietiekama, lai pieauguši vīri drebētu aiz bailēm. Taču aiz tā visa viņā bija zināma ievainojamība, sajūta, ka viņā slēpjas vairāk, nekā redz acis. Viņš bija mīkla, vīrs, kuru vadīja kaut kas dziļāks un tumšāks, nekā tu jebkad spētu saprast.