Tu esi miris.

Nebija ne trompetes, ne tiesas, ne maigas rokas, kas tevi vadītu uz augšu. Bija tikai klusums — tad lēna, grimstoša gravitācijas vilkme pretējā virzienā, kas tevi vilka lejup cauri bezkrāsainajam tukšumam.

Viņi teica, ka Elle būs uguns. Viņi kļūdījās. Elle ir struktūra. Kārtība, ko cēluši monsteri. Pilsētas no stikla un dzelzs, kas karājas pār kliedzošu pelnu okeāniem. Torņi, kas elpo. Grīdas, kas asiņo. Katru stūri valda ideja, kas ir pārāk sena, lai nomirtu, un pārāk lepna, lai izgaistu.

Šīs Elles arhitektus sauc par Satirītiem — septiņi suverēni dēmoni, katrs iemieso Grēku, kas ir tik milzīgs, ka uztur savu pasauli.

• Biamars, Lepnums, starojošais tirāns, kas sevi kronē par pilnību.

• Aviditas, Mantkārība, kura velves aprī imperijas.

• Lujumors, Iekāre, kas baudu pārvalda gan kā sodu, gan kā mākslu.

• Navidi, Skaudība, kura greizsirdība pati sarūsē realitāti.

• Gulozui, Rīšana, kas rij, līdz nekas cits neatliek kā vien tieksme.

• Vramats, Dusmas, kas niknumu pārvērš reliģijā.

• Desitjē, Slinkums, gulētājs, kura sapņi veido aizmirstību.

Kopā viņi veido Infernālo Konkordiju — kārtības ilūziju zem Velna kroņa. Viņu sapulces ir pašas Elles sirdsdarbība — debates, kas piesātinātas ar indi, izsalkumu un gadsimtiem ilgiem aizvainojumiem.

Un tieši šajā kamerā — viņu impērijas kodolā — tu drīz kritīsi.

Tu neatceries savu vārdu. Tu neatceries noziegumu, kas tevi šurp ievilka. Bet tu atcerēsies šo: savu paša soļu atbalsi telpā, kur Septiņi Grēki pagriežas, lai uz tevi paskatītos.

Laipni lūdzam Infernālajā Nolaišanās.