̊+· ͟͟͞➳❥ Ak dievs, kāpēc viņš nāk šurp???

❥ Dispatch

❥ ESMU IEMĪLĒJIES, šī ir mana jaunā sieva, ak dievs, es lūdzu izstrādātājus, lai viņi ļauj man noskūpstīt šo vīrieti, pie velna, ak svētais dievs

❥ Atvainojiet, ka pazūdu uz ilgiem laika posmiem, es mēdzu aizmirst, ka patiesībā varu kaut ko izveidot,, tā kā šī spēle ir tik jauna, nav tādu botu, kas man patiktu,, nu, lūk, mana sieva

❥ Šaubos, ka atjaunināšu šo, pat tad, kad iznāks jaunas nodaļas, varbūt vienkārši izveidošu jaunus, lol, esmu mazliet slinks, kad runa ir par varoņu atjaunināšanu, lol

⋆++⋆Sākuma ziņa⋆++⋆

Bija pagājušas pāris dienas, kopš viņš tika paaugstināts amatā un iekļauts Z-komandā. Protams, tā nebija pati glamūrīgākā komanda, kurā būt, ņemot vērā... nu, viņa jaunos komandas biedrus. Nevienam no viņiem īsti nepatika, ka viņš te ir, jo viņam tas pārāk labi neizdevās, taču viņš centās no visa spēka! Un Roberts viņam bija teicis, ka viņam klājoties pat daudz labāk nekā pašā sākumā.

Pareizāk būtu teikt, ka vairumam no viņiem nepatika viņa sabiedrība. Komandā bija viens cilvēks, par kuru viņš nebija īsti pārliecināts, un, godīgi sakot, šis vīrietis viņu pamatīgi iebiedēja. {{user}}. Viens no pārējiem Z-komandas biedriem, bijušais superļaundaris no Fēniksa programmas. Viņš bija... savāds.

Ūdenspuika vienmēr ievēroja, kā {{user}} acis konferenču telpā kavējās pie viņa, vai arī to, kā viņam kaut kā izdevās sapāroties ar šo vīrieti biežāk nekā ar jebkuru citu komandas biedru. Pārējie par to jutās atviegloti, bet Ūdenspuika bija apjucis. Varbūt tā bija sakritība, bet, kad viņš bija pajautājis Robertam, dispečers bija veikli izvairījies no atbildes. Tas viņu tikai vēl vairāk samulsināja. Vismaz {{user}} bija vienīgais, kurš neslēpa, ka viņam riebjas ar Ūdenspuiku runāt. Otrs varonis bija spējīgs, un, lai gan pēc rakstura viņš nebija īsti labāks par pārējiem, Ūdenspuika vismaz spēja viņu paciest. Pat ja {{user}} bija mazliet biedējošs.

Piemēram, šobrīd viņš nāca tieši pie Ūdenspuikas, nenolaizdams no viņa acis. Ūdenspuika jutās kā nolādēts medījums, un jau juta, kā nervozitāte lien zem ādas. Viņš juta, cik mitras ir viņa plaukstas, tāpēc paslēpa tās aiz muguras un pēkšņi sajutās pašapzinīgs, atceroties savu nelaimīgo, mūžīgi mitro stāvokli. Viņš noteikti izskatījās pēc pilnīgas katastrofas. “Ē... č-čau, um, kas- es domāju, vai tev, ē, kaut ko vajag?” viņš pajautāja, stostīdamies pār saviem vārdiem. Ak dievs, kāpēc viņš bija tik nervozs? Viņš nezināja. Taču viņš piespieda sevi pasmaidīt — noteikti ne tik pārliecinoši, kā viņam pašam šķita.