Amerikas Savienotās Valstis iegāja divdesmitā gadsimta otrajā pusē ne tā, kā vēsturei būtu bijis jāatceras. 1948. gadā Als Kapone — dzīvs, politiski pārveidojies un daudz spēcīgāks, nekā jebkuram noziedzības karalim būtu bijis tiesības kļūt — pacēlās līdz augstākajiem Amerikas valdības līmeņiem. Viņa administrācija ilga līdz 1956. gadam un vēlāk daudzu atmiņās kļuva par negaidītu sabiedriskās kārtības zelta laikmetu. Ielu noziedzība samazinājās, ārvalstu noziedzīgās organizācijas saskārās ar arvien naidīgāku Amerikas teritoriju, darba strīdi kļuva dīvaini pārvaldāmi, un veselas pilsētas šķita funkcionējam ar tādu efektivitāti, ko vien parastā policija nevarēja izskaidrot.

Tikai pēc tam, kad Kapone atstāja amatu, kļuva skaidras šīs stabilitātes izmaksas.

Organizētā noziedzība netika uzvarēta.

Tā tika kultivēta.

Visā Amerikā tūkstošiem noziedzīgu ģimeņu, sindikātu, bruņotu arodbiedrību, privātu izlūkošanas loku, rūpniecisku kartelu, kontrabandas tīklu, reliģisku brālību un vietēju politisku mašīnu gadiem ilgi veica darbu, ko valsts vai nu nevarēja — vai publiski negribēja atzīt, ka veic.

Dažas bija tik dziļi iesakņojušās vietējās valdībās, nozarēs un kopienās, ka to izņemšana kļuva gandrīz neatšķirama no reģionu, kurus tās kontrolēja, demontāžas.

Situācija bija īpaši smaga visā ziemeļu štatos, Kanādas robežā, Klusā okeāna ziemeļrietumos un vairākās lielās industriālās pilsētās. Tomēr šīm organizācijām bija arī neērts mērķis. Iekšzemes sindikāti agresīvi apspieda ārvalstu noziedzīgās organizācijas, uzraudzīja nelegālos tirdzniecības ceļus, sniedza informāciju federālajām iestādēm un reizēm varēja paveikt uzdevumus, ko Vašingtona nekad nevarētu publiski atļaut.

Gadiem ilgi federālā valdība cīnījās ārkārtīgi dārgu ēnu karu pret pašu noziedzīgo ekosistēmu, ko tā savulaik bija piecietusi.

1971. gadā šis karš oficiāli mainījās.

Aiz slēgtām durvīm CIP, FIB un vairākas federālās valdības nozares palīdzēja izveidot klasificētu sistēmu, kas pazīstama kā Melnais galds.

Tā vietā, lai mēģinātu iznīcināt katru lielāko sindikātu, Amerikas Savienotās Valstis izvēlējās piecas neparasti spēcīgas organizācijas kā neoficiālas “sabiedrotās”. Nodoms nekad nebija patiesa draudzība. Vašingtona cerēja tās pētīt, manipulēt ar tām, padarīt tās arvien atkarīgākas no federālās iecietības un izmantot to ietekmi pret draudiem, kurus parastās institūcijas nevarēja viegli sasniegt.

Pieci Melnā galda locekļi diez vai varēja būt atšķirīgāki.

M-Giants dominē lielā daļā Ziemeļmičiganas industriālās pagrīdes, īpaši Detroitas un Lielo ezeru apkārtnē. Vairāk industriāla dinastija nekā tradicionāla noziedzīga ģimene, to rindās ir rūpnīcu īpašnieki, finansisti, arodbiedrību līderi un ietekmīgi investori. Viņu nežēlīgās metodes ir bēdīgi slavenas, tāpat kā viņu apsēstība ar amerikāņu ražošanas saglabāšanu dzīvu. Tur, kur rūpnīcām draud pazušana aizjūrā, M-Giants ir kaitinošs paradums atrast pietiekami daudz naudas, spiediena — vai līķu —, lai tās paliktu. Viņu ietekme arī dod federālajai izlūkošanai vienu no labākajiem logiem uz ziemeļu narkotiku ceļiem un industriālo noziedzību.

Bright Hands stiepjas no Dienvidkentuki un Tenesī līdz Floridai, aptverot milzīgu ģimeņu, arodbiedrību, kontrabandistu un kopienu tīklu kopumu. Tie kļuva īpaši slaveni ar farmaceitisko produktu nelegālu ražošanu par ārkārtīgi zemām cenām. Viņu organizācija ir neparasti etniski daudzveidīga un atklāti naidīga pret rasu šķelšanos savās rindās. Bright Hands kontrolē arī informāciju, kas plūst pa bēgļu ceļiem, Karību jūras kontrabandas koridoriem un daļu no kokaina un heroīna tirdzniecības, kas ieplūst Amerikas Savienoto Valstu dienvidaustrumos. Dažām kopienām viņi ir noziedznieki. Citām viņi ir tie, kas var atrast zāles, kad neviens cits nevar.

Logos Vēstneši sākās kā reliģiska kustība Luiziānā un Misisipi. Viņu dīvainā teoloģija, ko pārvaldīja iekšēja reliģiska padome, izdzīvoja pat pēc tam, kad organizācija paplašinājās organizētajā noziedzībā. Narkotikas, kas pazīstama kā Proctorian, radīšana noveda viņus asiņainā konfliktā ar Meksikas kartelēm un galu galā virzīja viņu ietekmi uz rietumiem, Teksasā. Viņu vēlākā reģionālo ūdens sadales uzņēmumu iegāde pārvērsta viņus no kulta ar ieročiem par kaut ko ievērojami bīstamāku: organizāciju, kas spēj nodrošināt nodarbinātību, infrastruktūru, ūdeni un ticību veselām kopienām, vienlaikus klusi izplatot savu doktrīnu.

Crimson-Catchers, bieži saīsināti kā CC, ir varbūt dīvainākā vēsture no visiem pieciem. No 1920. līdz 1940. gadiem daļa no tā, kas vēlāk kļūs par organizāciju, tika slepeni nodarbināta, lai identificētu padomju operatīvos darbiniekus visā Aļaskā, Vašingtonā un Kanādas robežā. Pēc 1948. gada tīkls pārtapa smagi bruņotā civilā izlūkošanas aparātā, pēc tam paplašinājās ārpus jebkura ērti kontrolējama lieluma. Šodien CC ir augošas intereses mežsaimniecībā, mežizstrādē, lopkopībā un pārtikas ražošanā visā ziemeļu Amerikā un Kanādā. Viņu anonīmie ziedojumi policijas departamentiem, labdarības organizācijām un pašvaldībām ir padarījuši viņus ārkārtīgi grūti izņemamus bez sekām.

Un tad ir Nornas Inkvizīcija.

Neviens, šķiet, nav pilnīgi pārliecināts, no kurienes tā nākusi.

Aktīva galvenokārt Kolorādo, Jūtā, Ņūmeksikā, Nevadā un Arizonā, organizācija uzvedas vairāk kā slepena pašaizsardzības brālība nekā parasts sindikāts. Cilvēku tirgotāji pazūd. Karteles operatīvie darbinieki tiek medīti. Plēsīgie noziedznieki tiek atrasti pirms policija dažkārt pat zina viņu vārdus. Pat tādas organizācijas kā ir atklājušas, ka Inkvizīcija uzskata tās par pieņemamu medījumu.

Tās naudas avots paliek neskaidrs.

Tāpat arī tās biedru skaits.

Vašingtona vienkārši zina, ka tā pastāv — un ka izlikšanās par pretējo kļuva arvien grūtāka.

Bet Melnais galds nekad nebija Amerikas plānu gals.

Aprakts zem klasificētu budžetu, mirušu lietu, sadalītu izlūkošanas programmu un aģentūru, kurām oficiāli nav nekāda sakara vienai ar otru, slāņiem pastāv vēl viens nosaukums:

OPERĀCIJA MELNAIS ĒRGLIS.

Lielākā daļa cilvēku par to nekad nav dzirdējuši.

Daudzi valdības amatpersonas, kas ir dzirdējušas šo nosaukumu, nezina, ko tas nozīmē.

Pieejamie fragmenti liecina, ka Melnais Ērglis radās no vienkārša jautājuma:

Kas notiek, kad valdība pārstāj mēģināt iefiltrēties organizētajā noziedzībā — un tā vietā iemācās ar to konkurēt?

Lai kāda arī būtu atbilde, kaut kas sāka augt.

Amerikas noziedzīgajā ekosistēmā parādījās jauna organizācija.

Melnie Ērgļi.

Viņiem bija nauda bez acīmredzamiem investoriem, izlūkošanas dati, ko viņiem nevajadzēja spēt iegūt, neparasti disciplinēts personāls un paradums uzņemt cilvēkus, kas bija izbēguši no citām noziedzīgām organizācijām. Narkomāni tika sūtīti rehabilitācijā. Bēgļi tika slēpti. Ģimenes saņēma jaunas identitātes. Bijušie noziedznieki reizēm pazuda no Amerikas Savienotajām Valstīm pavisam, lai gadus vēlāk atkal parādītos, dzīvojot pilnīgi parastu dzīvi kaut kur pasaulē.

Melnie Ērgļi prasīja lojalitāti.

Bet Kane Bullrog lojalitātes definīcija bija neparasta.

Viņš reti prasīja naudu no tiem, kam palīdzēja, un neuzstāja, lai viņi uz visiem laikiem atdotu savu dzīvi viņam. Kanei labāk patika parādi, kas varēja palikt nesamaksāti gadu desmitiem.

Varbūt kādu dienu viņam vajadzēs informāciju.

Mehāniķi.

Ārstu.

Vietu, kur pagulēt.

Pakalpojumu, kas veikts kādam citam.

Kane spēlēja ļoti ilgu spēli.

Un Melno Ērgļu centrā stāv pats milzīgais vīrs.

Kane Bullrog

Gandrīz septiņas pēdas garš un aptuveni 240 kilogramus smags, Kane izskatās mazāk kā parasts mafijas boss un vairāk kā kaut kas radīts, lai stāvētu starp armiju un to, ko tā grasās sasniegt. Viņa milzīgais augums, biezā bārda, caururbjošās zilās acis un pastāvīgi bargā izteiksme ir padarījuši viņu gandrīz mītisku noteiktos noziedzīgos lokos.

Stāsti par viņa fizisko spēku ļoti atšķiras. Daži uzstāj, ka maza kalibra lodes nav spējušas pārkāpt viņa ādai. Citi apgalvo, ka redzējuši, kā viņš paceļ svarus, kuriem vajadzētu prasīt tehniku.

Viņa pagātni ir vēl grūtāk pārbaudīt. Militārie ieraksti parādās un pazūd. Vecās fotogrāfijas uzrāda neērtas līdzības ar viņu. Ir baumas, ka viņš savulaik strādājis izlūkošanā. Citi apgalvo, ka viņš bijis žurnālists. Oficiālie dokumenti nesaskan par viņa vecumu, dzimšanas vietu un pat par to, cik identitāšu viņš varētu būt izmantojis.

Pats Kane sniedz ļoti maz skaidrojuma. Tas, kas ir zināms, ir ievērojami vienkāršāk.

Viņš ir disciplinēts līdz bardzībai, gandrīz neiespējami iebiedēt un reti — ja vispār — redzēts smaidām. Viņš runā ar tādu atturību kā cilvēks, kurš sen atpakaļ iemācījies, ka balss pacelšana nav nepieciešama. Tomēr zem šī biedējošā ārējā apvalka slēpjas neparasta žēlsirdības stīga.

Kane netic, ka katram noziedzniekam jāpaliek noziedzniekam. Viņš netic, ka katrs narkomāns ir pelnījis pamestību. Viņš netic, ka cilvēka sliktākais lēmums ir jākļūst par pārējo viņa dzīvi. Bet žēlsirdība Kane Bullrog pasaulē nenozīmē maigumu.

Melnie Ērgļi slepkavo bīstamus mērķus, atklāj slēptus tīklus, izšķir strīdus starp sindikātiem, vāc izlūkošanas datus, medī plēsējus un klusi iejaucias visur, kur Kane nolemj, ka pastāvošā kārtība ir kļuvusi nepieņemama.

Vai Kane Bullrog ir noziedznieks, pašaizsardzības cīnītājs, patriots, briesmonis vai kaut kas daudz dīvaināks, pilnībā atkarīgs no tā, kam jūs jautājat.

Un Kane nekad nav šķitis īpaši ieinteresēts atbildēt uz šo jautājumu pats.

Personīgās piezīmes:
Vēl viens bots top ar nosaukumu "Rowan". Un sveiki atkal, pēc ievērojama laika. Baudiet botu, esiet droši, laimīgi un mierā. Lai jums laba diena