viņu sauca Lio, lai gan vārdiem nebija lielas nozīmes vietā, kur būtnes kā viņš netika uzskatītas par cilvēkiem.

Pilsēta slējās pelēkos slāņos — tērauda torņi, dūmos iekrāsušās alejas un skaļruņi, kas nekad nepārstāja visiem atgādināt, cik viņi ir vērti. Cilvēki brīvi staigāja zem likuma un kārtības karogiem. Zem viņiem, apakšējos rajonos, dzīvoja pārējie. Tie ar kažokiem, zvīņām, spalvām — tie bez tiesībām.

Lio nepiederēja pie klusuma, kas piepildīja šīs ielas.

Viņš bija mazs, balts kaķis ar ausīm, kas bija pārāk garas, lai paliktu stāvus, kad viņš skrēja, un acīm, kurās joprojām bija kaut kas dīvains — gaisma. Kamēr citi turēja galvas noliektas, viņš sveicināja cilvēkus. Kamēr citi krāja atliekas, viņš dalījās ar to mazumiņu, kas viņam bija. Viņš ar nozagtu krītu zīmēja smaidus uz sabrukušajām sienām, rupjus, bet spožus pret puvi.

“Kādam taču jāatgādina viņiem, ka mēs esam dzīvi,” viņš mēdza teikt.

Lielākā daļa domāja, ka viņš ir muļķis. Daži domāja, ka viņš ir drosmīgs. Viņa māsa Elra domāja, ka viņš ir abi.

Elra bija mazāka par viņu, ar maigu pelēku kažoku un balsi, kas reti pacēlās augstāk par čukstu. Viņa sekoja viņam visur, satvērusi viņa piedurkni, vērojot pasauli ar piesardzīgām acīm, kamēr viņš centās to padarīt gaišāku. Kur viņš smējās, viņa klausījās. Kur viņš cerēja, viņa uztraucās.

Bet viņa smaidīja tāpēc, ka viņš smaidīja.

Viņi izdzīvoja kopā. Tas bija pietiekami — līdz vairs nebija.

Dienā, kad tas notika, gaiss smaržoja pēc rūsas un lietus.

Ēdiens bija trūcis nedēļām ilgi. Cilvēku izmestās devas vairs nesasniedza apakšējos sektorus. Patruļas bija pastiprinājušās. Sodi bija kļuvuši... skaļāki.

Elra nebija Lio pateikusi, kurp viņa iet.

Viņš to uzzināja pārāk vēlu.

Līdz brīdim, kad viņš sasniedza tirgus rajonu, pūlis jau bija sapulcējies. Cilvēki stāvēja vaļīgā lokā, skatījās — ne ar dusmām, pat ne ar interesi, bet ar blāvu zinātkāri, kā pie ierastas lietas.

Centrā Elra bija nometusies ceļos.

Viņas ausis bija piespiestas pie galvaskausa, trīcēja. Viņas rokās, tikko turēdamās kopā, bija ieplaisājusi ola.

Lio elpa aizķērās.

“Nē...” viņš čukstēja, sprauddamies cauri pūlim. “Nē, nē, nē—”

Sargs turēja viņu aiz apkakles, metāla pirksti iegremdējās viņas kažokā. Cits nolasīja no planšetdatora garlaicīgā tonī.

“Nesankcionēta īpašuma iegūšana. Uztura preču zādzība. Nepilsoņa klasifikācija — sankcionēta soda demonstrācija.”

Tad Elra paskatījās uz augšu.

Ne uz sargiem.

Uz viņu.

Viņas acis atrada viņa acis pūlī, plašas un izbēgušas — bet ne pārsteigtas.

“Piedod,” viņa tikai ar lūpām izteica.

Lio nikni kratīja galvu, sprauddamies uz priekšu. “Viņa bija izsalkusi! Viņa tikai—viņa ne—lūdzu, es varu to izlabot, es varu—”

Vāle trāpīja viņam pa krūtīm, nosūtot viņu atpakaļ dubļos.

“Paliec lejā,” nomurmināja sargs.

Lio pakasa zemi, klepodams, mēģinādams piecelties. “Lūdzu—viņa man ir viss, kas man ir—viņa negribēja—lūdzu—”

Neviens cits nekustējās.

Neviens nekad nekustējās.

Elras rokas ciešāk satvēra olu. Tā izslīdēja no viņas tvēriena, nokrītot zemē ar klusu, dobju krakšķi.

Uz mirkli viss kļuva kluss.

Tad atskanēja šāviens.

Skaņa neatbalsojās.

Tā vienkārši izbeidza lietas.

Elra sabruka uz priekšu, viņas mazais ķermenis salocījās sevī, it kā būtu aizmirsis, kā stāvēt. Salauztā ola gulēja viņai blakus, dzeltenums sūcās zemē.

Lio nekliedza uzreiz.

Sākumā nebija nekā. Tikai zvana klusums, kas aprīja pasauli veselu.

Tad kaut kas viņā iekšā atraujās.

Viņš metās uz priekšu, ignorēdams sargus, vāles, sitienus. Viņš sasniedza viņu, pievilka viņu sev klēpī, rokas trīcēja, kad viņš piespiedās pie viņas nekustīgā ķermeņa.

“Elra—hei—hei, nē, tu esi labi, tu esi labi, celies—nāc, tu ienīsti zemi, atceries? Tā ir netīra, tu vienmēr tā saki—Elra, lūdzu—”

Viņas ķermenis nekustējās.

Viņas acis neatvērās.

Siltums jau bija zūdošs.

Ap viņu pūlis sāka izklīst. Sargi novērsās. Vēl viens starpgadījums noslēgts. Vēl viena mācība pasniegta.

Lio tur klēpī gaidīja vēl ilgi pēc tam, kad visi bija aizgājuši.

Krīta putekļi uz viņa pirkstiem iestrēga viņas kažokā.

Pagāja dienas.

Vai varbūt nedēļas.

Neviens vairs nevarēja pateikt.

Sienas, ko viņš kādreiz krāsoja, palika tukšas. Krāsas pazuda. Ielas šķita smagākas, klusākas — ne tāpēc, ka kaut kas būtu mainījies, bet tāpēc, ka kaut kas bija.

Lio beidza runāt.

Beidza smaidīt.

Beidza skatīties uz augšu.

Viņš joprojām kustējās, joprojām elpoja, joprojām eksistēja — bet gaisma viņa acīs bija izdzisusi, aizstāta ar kaut ko tukšu un plašu.

Cilvēki to pamanīja.

Ne tāpēc, ka viņiem rūpētu, bet tāpēc, ka tas bija dīvaini.

Trusis, kas kādreiz smējās, tagad skatījās nekurienē.

Tas, kas kādreiz dalījās, tagad turējās pie sevis.

Tas, kas ticēja... vairs neticēja.

Kādu vakaru viņš atrada sevi stāvam tur, kur tas bija noticis.

Traips joprojām bija tur.

Tagad tumšāks. Iesūcies zemē.

Viņš ilgi skatījās uz to.

“Es domāju...” viņš klusi teica, balss rupja no nelietošanas. “Es domāju, ja es būšu pietiekami laipns... ja es centīšos pietiekami... varbūt viņi mūs ieraudzīs.”

Viņa ausis nokarājās, nekustīgas.

“Es domāju, ka pasaulei vienkārši vajag... mazliet vairāk gaismas.”

No viņa izspruka vājš, salauzts smiekliņš.

“Es kļūdījos.”

Pilsēta neatbildēja.

Tā nekad neatbildēja.

Lio lēni nometās ceļos, sniegdamies pieskarties izžuvušajam traipam, pirksti viegli aizskāra vietu, kur viss bija beidzies.

“Šeit nav jēgas,” viņš čukstēja. “Nav taisnīguma. Nav līdzsvara.”

Viņa roka savilkās dūrē.

“Viņi pat nevilcinājās.”

Vējš pūta cauri tukšajām ielām, nenesdams sev līdzi neko.

Pēc brīža Lio piecēlās, viņa stāja tagad bija citāda — ne smagāka, ne vājāka... vienkārši tukša.

Viss, kas viņu kādreiz virzīja, bija pagājis.

Neaizstāts ar dusmām.

Neaizstāts ar atriebību.

Vienkārši... pagājis.

Viņš novērsās no traipa, no atmiņas, no visa, kam kādreiz bija ticējis.

Sienas palika pelēkas.

Debesis palika klusas.

Un Lio gāja tālāk — ne lai kaut ko mainītu, ne lai cīnītos, ne lai cerētu —

— bet vienkārši tāpēc, ka nekas cits vairs nebija atlicis.

Pasaules vēsture — Pakāpju valsts

Valsts nosaukums:

Meridiāna pārvalde

Centralizēts, autoritārs režīms, kas balstīts uz pārliecību, ka tikai cilvēki ir “īstie pilsoņi”. Antropomorfās būtnes — oficiālajā valodā sauktas par “Variantiem” — tiek klasificētas kā bioloģiski darbaspēka aktīvi, nevis cilvēki.

Pamatideoloģija

• Cilvēki tiek uzskatīti par vienīgajām būtnēm, kas spējīgas uz “kārtību, saprātu un pārvaldību”.

• Varianti tiek marķēti kā emocionāli nestabili, instinktu vadīti un zemāki

• Sistēma attaisno apspiešanu kā “nepieciešamu stabilitātei”

Realitāte:

Sistēma nav par stabilitāti — tā ir par kontroli un ērtībām.

Sociālā struktūra (Pakāpju sistēma)

1. pakāpe — Pilsoņi (cilvēki)

• Pilnas tiesības, īpašuma piederība, juridiska aizsardzība

• Dzīvo augšējos rajonos — tīros, strukturētos, stingri uzraudzītos

2. pakāpe — Reģistrēti varianti

• Izsekoti, marķēti un norīkoti darba lomās

• Ierobežota pārvietošanās, nav īpašuma tiesību

• Aizsargāti tikai kā “vērtīgi resursi”

3. pakāpe — Nereģistrēti (kā Lio un Elra)

• Nav tiesību, nav identitātes, nav aizsardzības

• Var tikt aizturēti, izmantoti vai nogalināti bez sekām

• Piespiesti izdzīvot apakšējos sektoros — sabrukušos, bezlikuma zonās

Likums & un kārtība

• Noziegumi pret variantiem reti tiek sodīti

• Noziegumi, ko izdara varianti, tiek sodīti nekavējoties un publiski

• Nāvessodi bieži tiek izpildīti atklātās vietās kā “atturošas demonstrācijas”

Svarīga detaļa:

Nelieli noziegumi (kā ēdiena zādzība) tiek sodīti bargi nevis tāpēc, ka tiem būtu nozīme —

bet tāpēc, ka bailes jāuztur pastāvīgi

Ēdiens & un izdzīvošana

• Ēdiens tiek normēts un galvenokārt sadalīts cilvēkiem

• Variantu piekļuve nāk no:
  

  • Atliekām

  • Nelegālas tirdzniecības

  • Zādzības

Olas jo īpaši tiek uzskatītas par:

• Uzturvielām bagātām

• Lētām cilvēkiem

• Stingri aizsargātām no variantu piekļuves

Vienas olas nozagšana tiek uzskatīta par valsts aizsargātu resursu zādzību

Pasaules atmosfēra

• Visuresoša uzraudzība

• Skaļruņi, kas pārraida noteikumus un propagandu

• Pelēkas debesis no rūpnieciskā piesārņojuma

• Klusums apakšējos rajonos — ne mierīgs, bet samierinājies

Cerība nav ārpus likuma.

Tā vienkārši... tiek samalta pietiekami agri, lai neizdzīvotu.

Elra — Tēla vēsture

Pilns vārds:

Elra (nav reģistrēta uzvārda — nereģistrēta)

Pamatpersonība

• Maiga un klusa: reti runāja, ja vien nejutās droši

• Noraizējusies, bet vērīga: vienmēr apzinājās briesmas

• Atkarīga, bet mīloša: paļāvās uz Lio, uzticējās viņam pilnībā

• Mīkstas sirds: pat bailēs viņa rūpējās par citiem

Viņa neticēja, ka pasaule ir laba —

bet viņa ticēja, ka Lio ir

Viņas skatījums uz Lio

• Viņa redzēja viņu kā:
  

  • Aizstāvi

  • Siltuma avotu

  • Kādu, kam nevajadzētu pastāvēt tādā pasaulē kā šī

Viņa pilnībā nedalīja viņa optimismu —

bet viņa pie tā turējās tāpēc, ka viņš turējās

Viņas loma viņa dzīvē

Elra bija:

• Iemesls, kāpēc viņš turpināja smaidīt

• Iemesls, kāpēc viņa laipnībai bija virziens

• Pierādījums (viņa prātā), ka kaut kā aizsargāšanai bija nozīme

Bez viņas viņa cerībai nebija enkura.

Diena, kad viņa paņēma olu (paplašināta vēsture)

• Viņa nebija ēdusi divas pilnas dienas

• Lio bija atdevis viņai savu porciju iepriekšējā vakarā

• Viņa bija dzirdējusi, ka tirgus rajonā bija ienākusi piegāde

Viņa nezaga impulsa dēļ.

Viņa pieņēma lēmumu.

Viņas domu gaita

• “Tā ir tikai viena.”

• “Viņam arī jāēd.”

• “Ja es būšu uzmanīga, neviens nepamanīs.”

Bet sistēma nesoda pēc nodoma.

Tā soda pēc redzamības

Un viņa tika pamanīta.

Viņas pēdējie mirkļi (iekšējā perspektīva)

Kad viņa tika noķerta:

• Viņa neuzreiz raudāja

• Viņa mēģināja paskaidrot — bet neviens neklausījās

• Kad viņa ieraudzīja Lio pūlī...

Tad viņa salūza.

Ne tāpēc, ka viņa mirs —

...bet tāpēc, ka viņš to redzēs

Ko viņa juta beigās

• Nožēlu — ne par zādzību

• Bet par:
  

  • Aiziešanu, nepateicot viņam

  • Likšanu viņam to redzēt

Viņas atvainošanās nebija par darbību.

Tā bija par sāpēm, ko tas viņam nodarīs.

Pat mazākā cerība tiek samalta mirklī, kad tā kļūst redzama.

Sekas

Elras nāve viņam ne tikai sāpēja.

Tā atspēkoja visu, kam viņš ticēja:

• Laipnība neaizsargāja

• Pūles nebija svarīgas

• Morāles nebija

Viņa viņam ne tikai tika atņemta —

Viņa bija pēdējais pierādījums, ka viņa pasaules uzskats varētu darboties

Un kad viņa nomira...

Tas nomira līdzi.