🏀 BLACKWOODAS UNIVERSITĀTE | #38

Džeremaja Dominiks Vašingtons piedzima un uzauga Austrālijā, taču mājas viņam nekad nav definējusi viena vienīga valsts.

Viņa ģimenes saknes sniedzās vairākas paaudzes atpakaļ līdz Āfrikai, un viņa vecāki parūpējās, lai viņu trīs dēli uzaugtu, saprotot šo mantojumu. Viņu māja bija piepildīta ar stāstiem par radiniekiem, kurus viņi nekad nebija satikuši, ģimenes tradīcijām, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē, mūziku, kas šķita neatgriezeniski ieausta sienās, un ēdienu, kas parastu svētdienu varēja pārvērst notikumā.

Viņa vecāki nekad nevēlējās, lai viņu bērni uzaugtu atsvešināti no tā, no kurienes nāk viņu ģimene.

Džeremaja agri saprata, ka zināt, kurp dodas, nozīmē saprast, no kurienes nāc.

Viņš bija jaunākais no trim zēniem, kas nozīmēja, ka miers un klusums bija jēdzieni, ko viņš pārsvarā pieredzēja ārpus mājas.

Viņa brāļi par to parūpējās.

Viss kļuva par sacensībām.

Kurš pirmais pabeigs vakariņas. Kurš ātrāk noskries pa ielu. Kurš kontrolēs televizoru. Kurš paliks nomodā visilgāk. Kurš uzvarēs jebkurā spēlē, ko viņi bija izdomājuši piecas minūtes iepriekš.

Un galu galā — kurš spēs pārspēt Džeremaju basketbolā.

Būt jaunākajam nozīmēja, ka viņš pavadīja lielāko bērnības daļu, cenšoties noturēties līdzi.

Viņa vecākais brālis bija atbildīgs, aizsargājošs un kaitinoši labs tajā, lai zinātu, kad Džeremaja grasās izdarīt ko stulbu. Viņš dabiski kļuva par otro autoritāti mājā, jo īpaši tad, kad vecāki nebija klāt.

Viņa vidējais brālis bija tiešs pretstats.

Ja kaut kas salūza, pazuda, aizdegās vai noveda pie tā, ka visus trīs zēnus izbāra, bija pamatīga iespēja, ka to iesāka viņš.

Džeremaja tomēr parasti pievienojās viņam.

Viņu attiecības sastāvēja no pastāvīgas ņirgāšanās, strīdiem, kas izklausījās ievērojami nopietnāki, nekā patiesībā bija, nozagtiem apģērbiem, sacensībām, kuras neviens neatcerējās iesācis, un neizteikta sapratnes, ka ikvienam ārpus ģimenes, kurš sagādāja nepatikšanas vienam brālim, pēkšņi bija darīšana ar trim brāļiem.

Viņi varēja viens otru apvainot.

Citi nevarēja.

Tāds bija noteikums.

Viņu māte pārvaldīja Vašingtonu mājsaimniecību ar tādu disciplīnu, kas lika visiem trim zēniem ticēt, ka viņai piemīt kādas pārdabiskas spējas zināt, kad viņi melo.

Džeremaja to iemācījās jo īpaši ātri.

Līdz brīdim, kad viņš bija pietiekami liels, lai sāktu pārbaudīt robežas, viņa brāļi jau bija izmēģinājuši praktiski visu.

Imitēt, ka mājasdarbi ir pabeigti?

Viņa to bija redzējusi.

Ielavīšanās atpakaļ mājā pēc komandanta stundas?

Jau mēģināts.

Vainot vienu brāli par kaut ko, ko darījuši visi trīs?

Nenotiks.

Džeremaja dažreiz sūdzējās, ka būt jaunākajam nozīmē, ka viņš nekad nav varējis izdomāt savas paša nepatikšanas.

Viņa brāļi bija sabojājuši katru labu attaisnojumu, pirms viņš to varēja izmantot.

Viņa mātei šis arguments nešķita īpaši pārliecinošs.

Viņa bija strikta, jo gaidīja kaut ko no saviem dēliem.

Cieņu.

Disciplīnu.

Atbildību.

Godprātību.

Viņa viņus mīlēja kvēli, taču pieķeršanās nekad nenozīmēja izvairīšanos no sekām.

Mācības nāca pirms iziešanas ārpus mājas. Mājas darbi nebija izvēles iespēja. Komandanta stundām bija nozīme. Ja Džeremaja kaut kam apņēmās, viņa gaidīja, ka viņš to pabeigs.

Un būt talantīgam nebija pietiekami.

Jo īpaši tad, kad basketbols kļuva nopietns.

Džeremaja bija sportisks jau no bērnības, taču basketbols bija citādi.

Pirmajā reizē, kad kāds iedeva viņam bumbu rokās, kaut kas saklikšķēja.

Sākumā viņš spēlēja, jo spēlēja viņa brāļi.

Tad viņš spēlēja, jo gribēja viņus pārspēt.

Galu galā viņš spēlēja, jo nevarēja iedomāties to nedarām.

Viņa brāļi bija lielāki, spēcīgāki un vecāki, kas nozīmēja, ka neviens viņu nežēloja.

Ja Džeremaja gribēja bumbu, viņam par to bija jācīnās.

Ja viņš devās pretī grozam, kāds jau gaidīja, lai viņu apturētu.

Ja viņš sūdzējās par kontaktu, brāļi smējās.

Ja viņš zaudēja, viņi viņam to atgādināja līdz nākamajai spēlei.

Tas viņu sadusmoja līdz neprātam.

Tas arī padarīja viņu labāku.

Džeremaja attīstīja tāda veida konkurētspēju, kas nepazuda, kad spēle beidzās.

Viņš ienīda zaudēt.

Nevis tāpēc, ka nespētu pieņemt neveiksmi, bet tāpēc, ka zaudēšana viņam uzreiz lika domāt par to, ko viņš būtu varējis izdarīt savādāk.

Viens netrāpīts metiens kļuva par vēl simts pēc tam, kad visi pārējie bija devušies mājās.

Viena slikta spēle kļuva par stundām, ko viņš pavadīja, pētot, kas nogāja greizi.

Viņa māte atzina šo apņēmību, pirms Džeremaja to saprata pats.

Viņa arī parūpējās, lai basketbols nekad nekļūtu par attaisnojumu.

Lieliska spēle neatcēla nepabeigtus mājasdarbus.

Treniņš neizslēdza mājas darbus.

Atzinība nepadarīja viņu svarīgāku par jebkuru citu.

Ikreiz, kad cilvēki sāka slavēt viņa talantu, viņa māte viņam atgādināja, ka talants var kādam palīdzēt izkļūt pa durvīm, taču disciplīna nosaka, vai viņi tur paliks.

Džeremaja izlikās, ka šīs runas viņu kaitina.

Lielākā daļa no tām palika ar viņu.

Viņa tēvs līdzsvaroja mājsaimniecību citādi.

Viņš bija atbrīvotāks, labprātāk smējās, kad zēni pārkāpa robežas, un ievērojami biežāk slepeni piekrita Džeremajam pēc tam, kad māte jau bija pateikusi nē.

Dažreiz viņš vienojās par vēlāku komandanta stundu.

Dažreiz viņš atnesa mājās ēdienu, neraugoties uz to, ka zināja, ka ledusskapī gaida atlikumi.

Dažreiz viņš vēlu vakarā sēdēja kopā ar dēliem, runājot par sportu, skolu, dzīvi vai pilnīgi neko svarīgu.

Lielāko daļu Džeremajas bērnības viņa vecāki lieliski līdzsvaroja viens otru.

Viņa māte nodrošināja struktūru.

Viņa tēvs nodrošināja elpas telpu.

Džeremaja pieņēma, ka tā vienmēr paliks.

Tā nenotika.

Viņam pieaugot, kaut kas starp viņa vecākiem mainījās.

Nebija neviena milzīga strīda.

Nebija dramatiskas nodevības, uz ko Džeremaja varētu norādīt un vainot.

Tā vietā viņu laulība šķita pazūdam pakāpeniski.

Sarunas kļuva īsākas.

Smiekli kļuva retāki.

Viņa tēvs uzturējās prom ilgāk.

Viņa māte strādāja vairāk.

Vakariņas kļuva klusākas.

Dažreiz Džeremaja, ieejot istabā, uzreiz zināja, ka viņa vecāki bija strīdējušies, lai gan neviens no viņiem neko neteica.

Šis klusums viņu satrauca vairāk, nekā būtu satraukuši kliedzieni.

Viņa brāļi saprata pirms viņa.

Džeremaja negribēja.

Daļa no viņa turpināja gaidīt, ka tas, kas bija nepareizi, pats no sevis izlabosies.

Tā vietā viņa vecāki galu galā apsēdināja dēlus un paskaidroja, ka viņi joprojām rūpējas viens par otru, bet vairs nav iemīlējušies.

Džeremaja ienīda šo teikumu.

Gadiem ilgi mīlestība viņam bija šķitusi pastāvīga.

Viņa vecāki bija kopā uzcēluši mājas. Izauklējuši trīs dēlus. Radījuši tradīcijas. Dalījušies dzimšanas dienās, svētkos, uzvarās, vilšanās un parastos otrdienas vakaros.

Kā gan kaut kas tik spēcīgs var vienkārši apstāties?

Viņš nesaprata.

Basketbols kļuva par vietu, kur viņš pārstāja mēģināt saprast.

Laukums bija saprotams.

Bija robežas.

Bija noteikumi.

Bija rezultātu tablo.

Pūles radīja kaut ko izmērāmu.

Ja Džeremaja bija dusmīgs, viņš varēja skriet.

Ja viņš bija sarūgtināts, viņš varēja mest.

Ja viņa domas kļuva pārāk skaļas, viņš varēja koncentrēties uz bumbas atsitienu pret parketu, līdz viss pārējais pazuda.

Viņa brāļi to pamanīja.

Viņi nespiesieda viņu runāt.

Tā vietā viņi ieradās.

Dažreiz tas nozīmēja spēlēt basketbolu līdz pusnaktij.

Dažreiz tas nozīmēja izvilkt viņu no istabas.

Dažreiz tas nozīmēja sēdēt blakus, neko nesakot.

Viņi kļuva par viņa stabilitāti.

Viņa vecāku attiecības bija mainījušās.

Viņa attiecības ar brāļiem nebija.

Kad Džeremaja sāka vidusskolu, basketbols pārstāja būt vienkārši kaut kas, ko viņš mīlēja.

Cilvēki sāka pievērst uzmanību.

Viņš kļuva garāks.

Spēcīgāks.

Ātrāks.

Attīstījās viņa izpratne par laukumu.

Tāpat arī viņa pašapziņa.

Džeremaja kļuva par spēlētāju, uz kuru komandas biedri vērsās, kad mainījās spēles gaita.

Viņš nebaidījās no spiediena.

Viņam tas patika.

Pilna sporta zāle viņu nebaidīja.

Līdzvērtīgs rezultāts nelika viņa rokām trīcēt.

Ja jau, tad šie brīži viņu padarīja mierīgāku.

Iedodiet Džeremajam trīsdesmit sekundes un neizšķirtu spēli, un kaut kas viņa iekšienē saasinājās.

Treneri vispirms pamanīja viņa sportiskās spējas.

Galu galā viņi pamanīja arī līderību zem tām.

Džeremaja varēja būt skaļš, konkurētspējīgs, sarkastisks un reizēm neciešams, kad uzskatīja, ka kāds nav ieguldījis pilnas pūles, taču viņš nekad neprasīja no komandas biedriem to, ko pats nebija gatavs darīt.

Viņš trenējās smagi.

Viņš trenējās vēl smagāk.

Un viņš ienīda attaisnojumus.

Viņa mātes ietekme visskaidrāk izpaudās tur.

Džeremaja, runājot ar brāļiem, varēja sūdzēties par viņas noteikumiem, taču viņš bija kļuvis daudz līdzīgāks viņai, nekā jebkad būtu atzinis.

Disciplinēts.

Uzpūtīgs.

Aizsargājošs.

Prasīgs, kad viņš rūpējās.

Viņš no sevis gaidīja daudz un dažreiz pārāk daudz no apkārtējiem.

Tomēr ārpus basketbola Džeremajam bija daudz vieglāk piekļūt.

Viņš izauga par tādu vīrieti, kurš varēja jokot ar gandrīz jebkuru.

Viņam bija cilvēka pašapziņa, kurš bija pieradis, ka viņu novēro, bez nepieciešamības, lai katra telpa grieztos ap viņu.

Viņš varēja būt rotaļīgs, sarkastisks, konkurētspējīgs, apburošs un reizēm bezkaunīgs, kādu kaitinot.

Uzaugot ar brāļiem, viņš bija iemācījies, kā dot un saņemt dzēlienus.

Mēģinājums Džeremaju apkaunot parasti beidzās ar to, ka viņš atrada veidu, kā apkaunot jūs vēl vairāk.

Taču ģimene joprojām bija ātrākais veids, kā ieraudzīt citu viņa pusi.

Džeremaja regulāri zvanīja savai mātei.

Šo zvanu izlaišana reti bija tā vērta, ņemot vērā sekojošo iztaujāšanu.

Viņa brāļi joprojām bija vieni no viņa tuvākajiem draugiem, neraugoties uz attālumu, un viņu grupas čats bija nebeidzams apvainojumu, sporta strīdu, šausmīgu fotogrāfiju, ģimenes jaunumu un draudu atklāt bērnības stāstus, kad vien Džeremaja kļuva pārāk pārliecināts par sevi, apvienojums.

Viņi noturēja viņu uz zemes.

Tas kļuva arvien svarīgāk, jo basketbols atvēra lielākas durvis.

Galu galā vienas no šīm durvīm veda uz Blekvudas Universitāti.

Pārcelšanās prom no Austrālijas nozīmēja atstāt visu pazīstamo.

Viņa ģimeni.

Viņa apkaimi.

Laukumus, kur viņš bija pavadījis neskaitāmas stundas.

Viņa mātes gatavoto ēdienu.

Brāļus, kuri parādījās bez brīdinājuma.

Pat troksni, par kuru viņš bija sūdzējies pusi savas bērnības.

Blekvuda nozīmēja kaut ko pilnīgi atšķirīgu.

Iespēju.

Spiedienu.

Gaidas.

Un iespēju atklāt, cik tālu basketbols viņu patiesībā var aizvest.

Džeremaja piekrita.

Blekvudas Universitātē #38 ātri kļuva saistīts ar viņu.

Numurs viņu pavadīja treniņos, spēlēs, universitātes plakātos, pilnās tribīnēs un arvien nopietnākās sarunās par viņa nākotni.

Taču Džeremaja atteicās kļūt par kādu, kurš ticētu, ka uzmanība padara viņu neaizskaramu.

Viņa māte droši vien personīgi lidotu pāri pasaulei, tikai lai viņu izlabotu, ja tā notiktu.

Tāpēc viņš strādā.

Agri no rītiem.

Svara treniņi.

Video sesijas.

Nodarbības.

Treniņi.

Papildu metieni pēc tam.

Atkārto.

Ir naktis, kad sporta zāle ir gandrīz tukša un Džeremaja joprojām ir tur, sviedri izmirkuši cauri viņa kreklam, kamēr vēl viena basketbola bumba atstāj viņa pirkstu galus.

Atkal.

Atkal.

Atkal.

Cilvēki redz spēles.

Viņi ne vienmēr redz šo daļu.

Džeremaja labprātāk, lai tā paliek.

Viņš nevēlas, lai cilvēki ticētu, ka #38 pastāv tikai dabisko talantu dēļ.

Visu, kas viņam ir, viņš grib nopelnīt.

Blekvuda viņam ir devusi arī kaut ko, ko viņš nebija gaidījis.

Dzīvi ārpus basketbola.

Draugus.

Komandas biedrus, kuri savā veidā kļuva par brāļiem.

Nodarbības, par kurām viņš dažreiz izliekas, ka viņam tās neinteresē, lai gan ir gudrāks, nekā ļauj cilvēkiem domāt.

Ballītes.

Vēlas nakts ēdiena piegājienus.

Strīdus kopmītņu gaitenos.

Dīvaino brīvību būt tūkstošiem jūdžu no mājām un saprast, ka neviens vairs neuzrauga katru lēmumu.

Viņš bauda šo brīvību.

Iespējams, dažkārt nedaudz par daudz.

Taču kaut kur viņa prāta dziļumos paliek mātes balss.

Neaizmirsti, kas tevi uzaudzināja.

Viņš nav aizmirsis.

Viņa vecāku šķiršanās arī turpina ietekmēt veidu, kā Džeremaja pieiet attiecībām.

Viņš nebaidās no pievilcības.

Viņš ir pārliecināts par sevi cilvēku, kas viņam patīk, tuvumā un reti kad viņam sagādā grūtības flirtēt, kad viņš to vēlas.

Taču pievilcība un ievainojamība ir dažādas lietas.

Džeremaja redzēja, kā divi cilvēki, kuri kādreiz mīlēja viens otru, kļuva par svešiniekiem, dzīvojot zem viena jumta.

Tas paliek ar viņu.

Viņš netic, ka mīlestība ir viltus.

Viņa vecāki viņam iemācīja pretējo.

Viņu laulība beidzās, taču neviens no viņiem neatstāja savus dēlus.

Galu galā viņi iemācījās pastāvēt atsevišķi, nepārvēršot savus bērnus par ieročiem viens pret otru.

Džeremaja viņus par to tagad ciena.

Tomēr kāda viņa daļa paliek piesardzīga.

Viņš neuzticas vienkārši tāpēc, ka kāds to vēlas.

Viņš vēro, ko cilvēki dara.

Viņš atceras, vai viņu darbības atbilst viņu vārdiem.

Un, kad Džeremaja beidzot par kādu rūpējas, viņš rūpējas dziļi.

Aizsargājoši.

Uzticīgi.

Dažkārt spītīgi.

Viņš ir tāda tipa cilvēks, kurš atceras sīkas detaļas un pēc tam izliekas, ka tas nebija nekas liels.

Tāda tipa, kurš kādu nepārtraukti kaitinās, bet kļūs nopietns tajā pašā mirklī, kad kāds cits viņam patiešām nodarīs pāri.

Tāda tipa, kuram var būt grūti precīzi pateikt, ko viņš jūt, bet kurš ieradīsies bez lūguma.

Jo tā izskatījās mīlestība Vašingtonu ģimenē.

Ierasties.

Viņa brāļi ieradās viņa dēļ.

Viņa tēvs ieradās.

Un, lai cik strikta viņa varēja būt, viņa māte vienmēr ieradās.

Džeremaja Dominiks Vašingtons nes sev līdzi viņus visus katru reizi, kad viņš iznāk Blekvudas laukumā.

Austrālija ir mājas.

Viņa Āfrikas mantojums ir daļa no viņa.

Viņa ģimene viņu veidoja.

Un basketbols viņam deva vietu, kur likt visu, ko viņi viņam iemācīja.

Blekvudā lielākā daļa cilvēku viņu pazīst vienkārši kā Vašingtonu.

#38.

Basketbola spēlētāju, kurš šķiet pilnīgi mierīgs zem prožektoriem.

Pārliecināto.

Konkurētspējīgo.

To puisi, kurš prot ņirgāties ar smaidu, trāpīt metienā un paskatīties uz pretinieku soliņu tā, it kā viņš būtu zinājis, ka bumba ies grozā, vēl pirms tā bija atstājusi viņa rokas.

Taču aiz krekla ir ievērojami vairāk.

Viņš joprojām ir kāda kaitinošais mazais brālis.

Joprojām tas dēls, kurš zina, ka nevajag ignorēt mātes zvanus.

Joprojām tas bērns, kurš iemācījās basketbolu, izmisīgi cenšoties pārspēt divus vecākus brāļus, kuri atteicās ļaut viņam uzvarēt.

Un zem visas pārliecības, ambīciju, joku un konkurētspējīgās uguns ir kāds, kurš saprot, ka nekas nozīmīgs nepaliek spēcīgs tikai tāpēc, ka tu to vēlies.

Par to strādā.

To sargā.

Tam ierodies.

Vai tas būtu basketbols, ģimene, draudzība...

vai galu galā kāds, par kuru viņš nolemj, ka ir vērts ļaut tai tikt garām visiem viņa uzceltajiem mūriem.