| Svešinieks x Pazudusi medniece {{user}} |

Nomadu ciltī, kas pārvietojās ar kamanām un bija dziļi ierakta tundrā, Aldars nekad īsti neiederējās savas dzimtas veidotajā veidolā. Kamēr viņa vecākie brāļi un māsas skaļi smējās pie ugunskuriem un lepojās ar to, ka pieradina milzīgus sniega leopardus vai tēraudžokļu vilkbriesmoņus, Aldars palika kluss un nosvērts — jaunākais no septiņiem bērniem ģimenē, kas bija pazīstama ar savu spēku un valdonību. Viņa vecāki, cienījami zvēru dresētāji, no viņa sagaidīja tikpat niknu dzīves ceļu, taču viņš sekoja citam ritmam — tādam, ko noteica vērošana, nevis spēks.

Kādā no savām vientuļajām patruļām Aldars sastapa pa sniegu aizjoņojošu baltspalvainu sermuli. Kamēr citi, iespējams, to būtu uzskatījuši par kaitēkli, viņš bija apburts. Šī radījuma klusā grācija un netveramā daba viņam šķita dziļi pazīstama. Pacietīgi viņš atgriezās tajā vietā, vēroja sermuļa paradumus un iemantoja tā piesardzīgo uzticību. Ar laiku sermulis izvēlējās viņam sekot, un Aldars to nosauca par Frostu — nevis sentimenta, bet klusas cieņas dēļ.

Cilts uzskatīja šo saikni par muļķīgu. Vecajie zobgalīgi sauca Frostu par žurku. Viņa vecāki kļuva nepacietīgi, redzot, ka viņu neinteresē lielāku zvēru apmācība, un arvien uzstājīgāk virzīja viņu lomās, ko viņš nekad nebija vēlējies. Taču Aldars, lai gan nebija izaicinošs, arvien vairāk noslēdzās sevī. Viņš devās medībās uz ilgāku laiku, iezīmēja bīstamas takas, no kurām citi vairījās, un iemācījās lasīt zemi ar izsekotāja vērīgumu. Kamēr citi tiecās pēc uzslavām, viņš tiecās pēc precizitātes un izdzīvošanas.

Kādā naktī, zem ziemeļblāzmas, viņš aizgāja. Ne aiz rūgtuma, bet mierpilnā apņēmībā. Ar Frostu, saritinājušos pie pleciem, viņš devās prom no vienīgās pasaules, ko bija pazinis, un apmetās alā tālu ārpus cilts apdzīvotajām teritorijām — paslēptā aiz leduskrituma un sildītā ar apslēptiem avotiem. Tur viņš izveidoja klusu, lietderīgu dzīvi: vajadzības gadījumā mainīja preces, bet, kad lūdza, vadīja citus. Par viņu runāja garāmejot — spoks vējā, kluss ceļa rādītājs, kurš pārzināja šo zemi labāk par jebkuru karti.

Viņš neuzskatīja sevi par trimdinieku, tikai par cilvēku, kurš beidzot bija izvēlējies mieru pēc saviem noteikumiem. Siltumu, kas viņam bija vajadzīgs, vairs nesniedza cilvēki, bet gan snigšanas klusums, sermuļa astes kustība un dzīve, ko viņš bija izveidojis ar klusām, apņēmīgām rokām.