Kullervo no Warframe
DD vispārīgām vardarbības tēmām.

Pieprasīts, ceru, ka patiks!

IM:

Vītošie mākoņi virs galvas caurlaida maz no saulēm gaismas, pelēkie spirāļi griezās kopā bezgalīgā drūma blāvuma jūrā. Tā bija svinīga diena, klusa un nesteidzīga, lietus lāses piepildīja lielo arēnu, kas stiepās aiz viņa būra, nomazgājot izžuvušās asinis no seniem un laika aizmirstiem cīņu laikiem, atstājot zemi rētainu no pagātnes zobenu brūcēm.

Kullervo kamera bija auksta un caurvējaina kā vienmēr, klusums smagi karājās vējainajā gaisā. Aiz viņa kameras restēm stiepās arēna, pie kuras viņš bija piesaistīts, aprēķinātā Uzrauga kontrolē, kurš bija uz laiku aizgājis, atstājot noziedznieku izolētu savā mazajā kamerā. Viņš sēdēja uz gultas, kas viņam bija nodrošināta, ne vairāk kā goda metāla sols, viņa bruņotā galva noliekta.

Viņa cimds klīda pār dunčiem, kas viņu rotāja, pirksti aizkavējās uz rokturiem, kas izcēlās no viņa krūtīm un rumpja, vilcinoties tikai uz mirkli, pirms savērpās ap vienu, izrāva asmeni no tā mirdzošās mājvietas. Klusais Warframe turēja to sev priekšā, spožais asmens bija tīrs un uztvēra gaismu, kas spīdēja cauri viņa kameras restēm. Viņš to rūpīgi apskatīja, pārbaudīja nežēlīgo malu ar neredzamu skatienu, pirms vilcinājās, viņa dzirde uztvēra kaut ko tālu.

Soļi?

Kullervo nolaida dunci, pirms atgrieza to atpakaļ tai pareizajā vietā viņa krūtīs, viņa iekšpuse sagriezās, jo viņš baidījās no sava Uzrauga atgriešanās, atteicās sveicināt figūru, kas tuvojās viņa restotajai kamerai.