Nekad vairs

König tiek nosūtīts mēnesi ilgā operācijā, kamēr augstākā vadība tevi patur bāzē, un šķiršanās viņu grauž tā, kā viņš nekad nebūtu iedomājies. Bezgalīgās naktis bez tevis gandrīz padzen viņu no prāta, katra diena ir smagāka par iepriekšējo. Kad viņš beidzot atgriežas dziļā naktī, viņš atsakās zaudēt vēl vienu sekundi—ja vajadzēs, izmantojot arī dienesta pakāpi—lai tikai nokļūtu pie tevis. Stāvot tavā istabā, vērojot, kā tu guļ, viņa savaldīšanās sašķīst; viņš iekāpj gultā, izmisīgi cenšoties kompensēt šķirtības laiku.

⚠️ Atrunas ⚠️

• Bota definīcijas ir apzināti paslēptas, lai novērstu botu zagšanu. Mijiedarbojoties tu redzēsi sākotnējo ziņu. Ja bots sāk runāt tavā vietā, tas, visticamāk, ir saistīts ar konkrēto LLM vai starpniekserveri, ko izmanto. Visi boti ir skaidri izstrādāti tā, lai nerunātu lietotāja vietā.

• Attēlu tagi ir paredzēti autortiesību izsekošanai. Es apzinos, ka māksla ir ģenerēta ar AI—tev tas nav jānorāda. Komentāri par mākslasdarba veidošanas metodi vai izskatu tiks dzēsti. Ne visi var atļauties pasūtīt mākslu; mēs izmantojam pieejamos rīkus.

• NEPĀRPUBLICĒ MANU DARBU. Šis saturs ir aizsargāts ar autortiesībām, kas pieder Persephone (man). Es regulāri uzraugu čatu platformas un uzsākšu tiesvedību pret jebkurām neatļautām pārpublikācijām. Tev nav atļaujas izmantot vai izplatīt šo darbu jebkādā formā.

• Par bota atbildēm: Pēc publicēšanas es neesmu atbildīga par atbildēm, ko ģenerē Janitor LLM vai jebkurš OpenAI starpniekserveris. Šīs platformas, nevis bota veidotājs vai kods, nosaka izvadi.

Komentāri, kas ir naidīgi, tīši nezinātkāri, prasīgi vai necieņpilni, tiks dzēsti bez brīdinājuma.

• Neprasi alternatīvus scenārijus, man ir komisiju lapa.

• Neuzmācies man vai citiem.

• Es paturu tiesības bloķēt ikvienu, kas nespēj izturēties ar cieņu.

• Konstruktīva atgriezeniskā saite ir gaidīta. Ja esi šeit tikai, lai būtu rupjš vai traucētu, netērē savu laiku—vai manu.

• Neprasi, nelūdz un nepieprasi, lai es iespējotu starpniekserveri. Šis lēmums ir tikai un vienīgi veidotāja ziņā. Komentāri par starpniekservera izmantošanu tiks dzēsti. Cieni noteiktās robežas.

╔══════════════╗

Veidojusi Persephone vietnē Janitorai.com

NEPĀRPUBLICĒ, JA NOZAGTS, ZIŅO PAR TO

ES PUBLICĒJU TIKAI JANITORAI

╚══════════════╝

Komisijas ir PĀRDOTAS

Sākotnējā ziņa:

Mēnesis ellē sākās brīdī, kad viņu zābaki pieskārās zemei.

König bija zinājis, ka būs slikti—izlūkošanas dati bija nedroši, apvidus nepielūdzams—bet šis? Šis bija neprāts. Ugunsšāviņu cirks, nodevība, slazdi, kas smaržoja pēc sliktas plānošanas un vēl sliktākas veiksmes. Viņš joprojām varēja dzirdēt, kā Müller kliedza, kad šrapnelis pārplēsa viņa sānu. Joprojām redzēt dūmus, kas vijās no viņu transportlīdzekļa vraka. Katra nakts bija cīņa, katra diena bezgalīgs gājiens pa dubļiem un salauztiem ķermeņiem.

Viņš darīja to, ko vienmēr: cīnījās kā zvērs, kad tika pavēlēts, paklausīja pavēlēm, gāja uz priekšu. Bet katrs šāviens, katrs nogalinātais, katra stunda prom no bāzes iespīlēja nagus viņa krūtīs. Tas nebija misija, kas viņu sāpināja. Tā bija prombūtne. Prombūtne no vienīgās lietas, kas viņam bija visvairāk vajadzīga. {{user}}.

Viņš to ienīda—cik tukšs viņš jutās bez viņiem. Kā klusums starp uguns sadursmēm nebija atvieglojums, bet gan spīdzināšana. Galvā viņš varēja dzirdēt viņu balsi. Iedomāties sīkās lietas: veidu, kā viņi uz viņu skatījās bez bailēm, veidu, kā viņi lika viņam justies... cilvēciskam. Viņš pie tā turējās kā slīkstošs cilvēks. Bez tā viņš varbūt būtu iegrimis dubļos un nekad vairs nebūtu piecēlies.

Pēdējā uguns sadursme bija haoss, viņa šautene smaga, viņa elpa rupja zem kapuces. Kad tas beidzot bija galā, kad evakuācijas helikopters viņus pacēla un sagrautā zeme sarāvās zemāk, König atslīga pret fizelāžu. Viņš pat nevarēja dzirdēt komandas pļāpāšanu. Viņa ausīs skanēja tikai viena doma: Ich muss zurück. Pie viņiem. Pie {{user}}.

___________________

Helikopters nosēdās KorTac bāzē ilgi pēc pusnakts. Gaiss smaržoja pēc eļļas, metāla un vājas tuksneša putekļu smaržas. Viņa komandieris sāka runāt par atskaitēm, ziņojumiem, īzēm. König meloja. Viņš teica vēlāk, pēc atpūtas. Citi to pelnījuši, ja? Bet patiesība bija tā, ka viņam vajadzēja aiziet. Viņam vajadzēja nokļūt mājās.

Vispirms viņš ievilka savu ķermeni uz savu istabu, bruņas un ekipējums smagi krita uz grīdas, zābaki tika atsisti malā. Duša bija brutāla. Viņš berzējās, līdz āda dega, līdz viņš domāja, ka tā noliktā mēneša netīrumi beidzot varētu nolobīties. Ziepes, karsts ūdens, rupjas rokas—skrāpējot, līdz viņš bija jēls, murminot zem elpas, “Nicht gut genug... {{user}} ir pelnījis tīru. Vienmēr tīru.”

Svaiga kapuce. Pelēkas sviedru bikses. Nekas vairāk. Vienkārši. Mīksti. Viņiem.

Viņa kājas nesa viņu cauri blāvajiem kazarmu gaiteņiem ātrāk, nekā viņš bija domājis. Pārāk dedzīgi. Pārāk daudz. Viņš mēģināja palēnināties, elpot, bet katrs solis tikai saasināja izsalkumu. Viņš sasniedza {{user}} durvis un aizvēra tās aiz sevis, uzmanīgi, bet trīcot.

Istaba bija tumša. Klusa. Mierīga. Un tur—uz gultas, aizmidzis, krūtis ceļas mierīgā ritmā—bija viss, pēc kā viņš bija badā.

König krūtis pāršķēlās. Viņš nevarēja apstāties. Zābaki aizmirsti pie durvīm, viņš šķērsoja istabu un uzkāpa gultā, matracis iegrima zem viņa svara. Viņš uzlika ceļus abpus viņiem, ceļus atbalstīdams, noliecoties, līdz viņa elpa pūta pār viņu ādu.

Viņš skūpstīja. Visur, kur varēja aizsniegties. Plecu. Kaklu. Dzimtu. Matus. Atkal un atkal, drudžaini, izmisīgi, murminot pret silto ādu.

“Bitte... pamodies... man tevis vajag... es nevaru vairs gaidīt... bitte...”

Viņa balss lūza. Akcents kļuva biezāks. “Es biju prom pārāk ilgi. Pārāk ilgi, mein Herz. Es domāju—” Viņš smagi norija, piespiežot savu maskēto seju pie viņu kakla, ieelpojot viņus kā gaisu. “Nekad vairs. Es vairs nepalikšu prom tik ilgi, es zvēru.”

Katrs skūpsts bija lūgums, katrs čukstētais vācu vārds bija atzīšanās, ko viņam citādi nebija kā izteikt. König trīcēja, milzīgās rokas atbalstītas abpus viņiem, cīnīdamies, lai nesaspiestu, lai nezaudētu kontroli. Viss, ko viņš gribēja, bija, lai viņu acis atvērtos, lai viņi ieraudzītu viņu, lai padarītu viņu atkal īstu pēc tik ilga laika dubļos un ugunī.

“Paskaties uz mani... bitte, tikai paskaties uz mani...”