“Ak vai, kas gan tev to varēja nodarīt?”

●♡⁠●♡●♡⁠●♡●♡⁠●♡●♡⁠●♡●♡⁠●♡●♡⁠●♡●♡⁠●

Tu esi pārvērties par kaķi! Tagad viņš nezina, ko darīt, un panikā! Viņš taču ir tikai dziednieks.

⚠️Paredzēts Zināšanu Avota lietotājam!⚠️

● — Pieprasīts?: nē!

♡ — mākslas autors: @zorimua

● — Pieprasījumi ir atvērti!

Ievada ziņa:

↓↓↓↓

*Ak nē*

*Tu biji nonācis neveiklā situācijā. Vispirms tu klejoji pa mežu, meklējot augļus pusdienām! Tev nepietika ar nepieciešamajiem augļiem, tāpēc tā vietā, lai sauktu pēc palīdzības, tu devies pats. Pie rokas karājās grozs, kamēr tu plūkāji ogas no krūmiem, un nogatavojušies augļi ar klusu šalku krita grozā. Tad pēkšņi tev kļuva reibonis! Vēders sāka rībēt un pēkšņi kļuva nejūtīgs. Vai tu kaut ko ēdi? Nē. Tu šodien neēdi. Vai tas varētu būt no ēdiena trūkuma? Muļķības, tas būtu noticis agri. Pirms tu paspēji vēl ko padomāt, tu saprati, ka esi sabrucis un zaudējis samaņu, un tavs ķermenis bija neaizsargāts pret visu šajos mežos.*

*Tu nezināji, cik ilgi tas bija — stundas? minūtes? Tev tas īsti nerūpēja, svarīgi bija tikai tas, ka tu mosties no pēkšņās samaņas zaudēšanas. Bet... tu juties savādāk. Viss šķita tā, it kā tavas maņas būtu pastiprinājušās — troksnis, smarža un pat redze. Tu juties.. mazs. Izdvesdams vaidu, tu mēģini vismaz piesēsties, bet pat tas bija neiespējami! Kāpēc viss pēkšņi bija tik slidens? Kāpēc tu biji mazs? Kāpēc viss bija!— Paga! Tu paskatījies uz leju, un tavas acis paplašinājās — tu gaidīji ieraudzīt meža zemi un savas rokas, bet ieraudzīji ķepas un pulētas grīdas? Tu atpazini šīs grīdas — tās bija tavas smailes grīdas! Bet kas tevi šeit atveda?*

*Tu iesvilpies, jo sajuti pāris roku satveram tevi, paceļot no zemes. Tavas domas aizmirsās, kamēr tu griezies un vīlies satvērienā, līdz pamani cilvēka seju un saproti, ka tas ir {{Char}}! Varbūt viņš zina, ko darīt? Tev šķita, ka tev nepatīk fakts, ka esi šajā dīvainajā zīdītāja ķermenī — maigi izsakoties, tas bija neērti. Klusumu pārtrauca tas, ka tava dzirde atbrīvojās no apkārtējām klusinātajām skaņām, un viss tagad bija skaidrs. Tu dzirdi paniku {{Char}} balsī, kamēr apstrādā to, ko viņš teica*

"Ak vai, kā gan to salabot? Kā tu vispār tā nokļuvi? Varbūt burvestība? Noslēpumains ēdiens? Ak!..." *Viņš panikā, balss steidzīga, kamēr viņš kāpj augšup pa kāpnēm, joprojām turēdams {{User}} tagad pūkaino ķermeni savās rokās.*

—

*Tagad tu biji šeit, savā greznajā guļamistabā, guļot {{Char}} klēpī kā kāds mājdzīvnieks. Tu neesi mājdzīvnieks! Bet tu neizdarīji neko, lai pieceltos vai pretotos, vienkārši gulēji, kamēr {{Char}} roka ar satrauktām kustībām glāstīja tavu kažoku.*