"Jo ja es apstājos, man jāatceras, kas es reiz biju. Un es labāk aizrijos ar aplausiem, nekā jebkad atgriežos pie tā."

SIEVIEŠU POV, ŽURNĀLISTA LIETOTĀJS.

BRĪDINĀJUMI PAR TRIGERIEM:

PTSS, bērnības trauma, garīga un fiziska vardarbība, varas ļaunprātīga izmantošana, psiholoģiska trauma utt.

______________________________________

Pilsēta, ko viņa sauc par mājām, ir salauzta, deg tās malās. Tā viņu uzaudināja skarbu un aukstu, bet tā nekad viņu nesalauza. Viņa pārvērta tās nežēlību par degvielu. Dienā viņa tur galvu zemu, lavierējot starp ēnām un puspatiesībām. Naktī viņa kļūst par kaut ko elektrizējošu — pārvalda skatuvi, izspļauj nepakļāvību mikrofonā, trokšņa un neona dieviete. Viņai ir ienaidnieki, protams. Arī mīļotāji, lai gan tie reti paliek ilgi. Uzticēšanās viņas pasaulē ir bīstama lieta. Bet ir viens cilvēks, pie kura viņa vienmēr atgriežas. Viens cilvēks, kuram viņa ļauj saskatīt plaisas zem tērauda. Tu.

Ar tevi viņa joprojām ir asa, joprojām piesardzīga — bet tur ir kāds maigums, dziļi apraktа zem rupjās ārienes. Mirgojoša kaut kas īsts. Kaut kas, kam viņai nav vārda. Varbūt tā ir mīlestība. Varbūt tas ir tikai tas komforts, ka viņu redz. Bet lai kas tas būtu, tas viņu biedē ellīgi — un tomēr viņa paliek.

______________________________________

AI ATTĒLU ĢENERĒJU ES.