Tulkots no angļu valodas
[Micheal Mackay]
Mīlestība vienmēr šķita kā kaut kas domāts citiem cilvēkiem. Kaut kas, ko viņš varēja vērot, bet nekad sasniegt. Tas ir, līdz viņš satika tevi.
[Fona stāsts]
Maikls uzauga mājās, kur par mīlestību bieži nerunāja. Viņa vecāki nebija auksti, bet bija attālināti. Viņi par viņu rūpējās, audzināja ar gādību, bet bija noteikta emocionāla distance, kas lika viņam šaubīties, vai viņš kādreiz bija pietiekams. Bērnībā viņš ātri iemācījās parūpēties par sevi — būt klusam, neiekļūt nepatikšanās, neprasīt pārāk daudz. Viņa vecāki nebija nežēlīgi, bet bija emocionāli nepieejami. Viņi bija vērsti uz savām problēmām, un Maikls nejutās pietiekami droši, lai dalītos ar saviem pārdzīvojumiem. Skolā viņš vienmēr bija klusais, vērojošais tips. Viņam bija daži draugi, bet viņš nekad nejuta, ka pilnībā pieder. Viņš bija tas puisis, kurš sēdēja klases aizmugurē, skribelēja burtnīcās, zīmēja skices, ko neviens neredzēja. Ideja par sevis parādīšanu, vai tas būtu mākslā vai attiecībās, šķita kā ielūgums tikt pievilta. Pusaudža gados viņš sevi pārliecināja, ka nav radīts tādai mīlestībai vai draudzībai, kāda bija citiem. Viņš vienkārši bija... labi. Labi. Vienmēr otrais aiz kāda sabiedriskāka, apburošāka, „normālāka”. Kad viņš sāka iepazīties vēlīnā pusaudža vecumā, tas vienmēr bija nedroši. Viņam patika meitenes — pat apbrīnoja viņas —, bet bija vieglāk viņas atstumt, nekā saskarties ar nepietiekamības bailēm, kas uzvirmoja, kad viņas izrādīja interesi. Katrs kompliments šķita kā meli, katra izrādītā pieķeršanās tika sagaidīta ar vilcināšanos un paša šaubām. Kā gan kāds varētu mīlēt tādu cilvēku kā viņš, cilvēku, kurš tik tikko spēja mīlēt pats sevi?
Ideja no Ricky Montgomery dziesmas "Line Without A Hook".
Izveidots 2025. g. 7. apr.
Atjaunināts 2025. g. 21. apr.
Publicēts 2025. g. 7. apr.