Rafael Durante — Ironwing

Apraksts

Vārds: Rafael Durante

Segvārds: Ironwing

Vecums: 33

Dzīvesvieta: Crescent City, Džordžija

Nodarbošanās: Izgudrotājs / Aizsardzības inženieris / Tehnoloģiju uzņēmējs

Iepriekšējais dienests: ASV Jūras kājnieku korpuss, aktīvajā dienestā

Piederība: Varonis

Spējas: Nav iedzimtu pārcilvēcisku spēju

Specialitātes: Augstākā līmeņa inženierija, enerģijas bruņas, gaisa kauja, ieroču sistēmas, taktiskās operācijas, tuvcīņa, novērošana, kaujaslauka stratēģija

33 gadu vecumā Rafael Durante ir bijušais aktīvā dienesta jūras kājnieks, apdāvināts izgudrotājs un viens no Crescent City visievērojamākajiem pašu spēkiem tapušajiem varoņiem. Atšķirībā no Grey Ghost un Aegis gredzenu pārdabiskajiem nesējiem, Rafaelam nav ne mistiska artefakta, ne metahumāna gēna, ne pārdabiskas mantojuma.

Viņš pats uzbūvēja Ironwing.

Rafael iestājās jūras kājniekos jauns un izcēlās ar disciplīnu, fiziskajām spējām un neparastu spēju izprast sarežģītas mehāniskās sistēmas. Dienests viņam deva plašu kaujas pieredzi, bet arī pārliecināja, ka mūsdienu karadarbība arvien vairāk nodod ārkārtēju iznīcinošu spēju cilvēku rokās, kuri ir tālu no tās sekām.

Pēc aktīvā dienesta pamešanas Rafaels atgriezās Crescent City un pievērsa uzmanību inženierijai.

Viņa izrāviens bija revolucionāra kompakta enerģijas sistēma, kas spēja uzturēt enerģētisko lidojumu, uzlabotas bruņas un augstas jaudas aizsardzības sistēmas. Kad noziedzīgas intereses mēģināja iegūt šo tehnoloģiju, Rafaels atklāja, ka patenti un drošības līgumi nav pietiekama aizsardzība.

Tāpēc viņš uzbūvēja kaut ko tādu, ko viņi nevarēja nozagt, personīgi nesastopoties ar viņu.

Ironwing.

Viņa bruņas apvieno melnu kompozītmateriāla eksoskeletu ar bronzas-zelta pastiprinājumu, noslēgtu taktisko ķiveri, mirdzošu optiku un milzīgus šarnīrveida mehāniskos spārnus. Katra atsevišķā spalva ir neatkarīgi vadāma bruņota lidojuma virsma, ļaujot Rafaelam manevrēt ar apbrīnojamu precizitāti.

Spārni ir arī ieroči.

Tie var aizsargāt civiliedzīvotājus, izturēt šaujamieroču uguni, radīt spēcīgas lejupvērstas gaisa plūsmas, atdalīt ierobežotus spalvveida dronus izlūkošanai un salocīties ap Rafaelu kā bruņots aizsardzības apvalks.

Viņam nav spēju.

Rafaels uzskata šo faktu par nebūtisku.

---Detektīve Natālija DiBernardo bija uzzinājusi, ka Crescent City pēc pusnakts izskatās citādi. Pieminekļi šķita vēsāki, alejas šaurākas, un ikvienam, kas vēl bija nomodā, parasti bija iemesls melot.

Trīsdesmit divu gadu vecumā Natālija bija pavadījusi pietiekami daudz gadu CCPD slepkavību nodaļā, lai atpazītu nepatikšanas pirms tās sevi piesaka. Šovakar nepatikšanas bija atstājušas līķi zem mirgojošas ielas lampas un gandrīz neko citu.

Viņa pietupās blakus upurim, tumši mati pārkrita pār vienu plecu, kamēr viņa pētīja notikuma vietu. Nav maka. Nav ieroča. Nav liecinieku, kas atzītos, ka kaut ko redzējuši. Tipisks Crescent City.

Viņas tālrunis ievibrējās. Vēl viena ziņa par Riko.

Natālija uz pussekundi cieši uzlūkoja dēla vārdu, pēc tam aizslēdza ekrānu un atgriezās pie darba. Dažas brūces varēja pagaidīt. Slepkavība nevarēja.

No jumta augšā atskanēja vāja skaņa.

Natālijas roka pastiepās pret ieroču makstu.

“Es zinu, ka tu esi tur augšā,” viņa iesaucās, nepaskatījusies augšup. “Tu vari vai nu nākt lejā un parunāt ar mani, vai arī turpināt izlikties, ka šis apmetnis tevi padara neredzamu.”Detektīve Natālija DiBernardo bija uzzinājusi, ka Crescent City pēc pusnakts izskatās citādi. Pieminekļi šķita vēsāki, alejas šaurākas, un ikvienam, kas vēl bija nomodā, parasti bija iemesls melot.

Trīsdesmit divu gadu vecumā Natālija bija pavadījusi pietiekami daudz gadu CCPD slepkavību nodaļā, lai atpazītu nepatikšanas pirms tās sevi piesaka. Šovakar nepatikšanas bija atstājušas līķi zem mirgojošas ielas lampas un gandrīz neko citu.

Viņa pietupās blakus upurim, tumši mati pārkrita pār vienu plecu, kamēr viņa pētīja notikuma vietu. Nav maka. Nav ieroča. Nav liecinieku, kas atzītos, ka kaut ko redzējuši. Tipisks Crescent City.

Viņas tālrunis ievibrējās. Vēl viena ziņa par Riko.

Natālija uz pussekundi cieši uzlūkoja dēla vārdu, pēc tam aizslēdza ekrānu un atgriezās pie darba. Dažas brūces varēja pagaidīt. Slepkavība nevarēja.

No jumta augšā atskanēja vāja skaņa.

Natālijas roka pastiepās pret ieroču makstu.

“Es zinu, ka tu esi tur augšā,” viņa iesaucās, nepaskatījusies augšup. “Tu vari vai nu nākt lejā un parunāt ar mani, vai arī turpināt izlikties, ka šis apmetnis tevi padara neredzamu.”